24. jūnijā, 6.59 no rīta, pasaulē nāca mūsu dēls Lūkass. Viņš svēra 196 gramus. Un ir ļoti savādi apzināties, ka viņa nāves diena nāca pirms viņa dzimšanas dienas. Viņš manī nodzīvoja 18 nedēļas un 4 dienas. Mums bija 3 papildus nedēļas, kuru laikā mēs saglabājam ierakstu ar viņa sirdspukstiem, tajā laikā viņš izauga pietiekami liels, lai puncī dzirdētu arī savā tēta un lielās māsas balsi. Pietiekami liels, lai mēs varētu paņemt mājās viņa roku un pēdiņu nospiedumus. Pietiekami liels, lai mēs varētu viņu ievīstīt sedziņā un samīļot. Savādi to teikt, bet pat pietiekami liels, lai varētu pateikt, ka viņam ir mans deguns. Vīrs viņu nokristīja, mēs atvadījāmies un tad, tā vietā, lai vestu viņu mājās, viņš tika aiznests prom. Nākamreiz viņam tuvumā būšu viņa bērēs. Pašas dzemdības bija salīdzinoši vieglas, pat savā ziņā dziedinošas. Mans pēdējais svarīgais darbs kā viņa mammai. Dzemdības ilga apmēram 8 stundas, ar mani bija vīrs. Visādi citādi, ja iznākums būtu savādāks, tās būtu bijušas tieši tādas dzemdības, kādas es ar viņu biju plānojusi, kad par to pāris mēnešus atpakaļ runāju ar savu vecmāti. Ņemot vērā, ka viņš vēl bija tikai pusceļā, vēl pavisam mazs, man nebija nekādu komplikāciju, plīsumu vai pārāk liels asins zaudējums, tāpēc mājās devāmies jau tajā pašā dienā. Lai gan šeit tā ir pieņemta prakse, pēc dzemdībām ātri dodas mājās, taču mums teica, ka vecmāte apraudzīs tuvāko dienu laikā pie mums mājās. Es saprotu, ka tas skan stulbi, bet vakar, jau mājās, es domāju par to, ka nu kā viņš tur slimnīcā tagad, viens.. Vienīgais mierinājums, ka es zinu, ka viņš nav viens, ka es viņu satikšu atkal, bet vienlaikus, tas mani atstāj kaut kur pa vidu- gribot būt te ar meitu un vīru, un tur - ar Lūkasu. Bet mēs zinājām, ka brauksim mājās bez viņa, jau kad zvanīju vecmātei. Domāju, ka skaidrs bija arī vīra vecākiem, jau no tā, zemapziņā visiem nepārprotamā kliedziena, kas nāk no mātes, kura zaudē savu bērnu. Šoreiz uz slimnīcu devāmies ātrās palīdzības mašīnā, es uz to aizgāju zeķēs, vīrs tikai paķēra kurpes un somu, kas jau pāris nedēļas bija sakrāmēta tieši šādam gadījumam. Tagad, esot mājās, ir tik sirreāla sajūta. Meita vēl ir pie draudzenes, mēs gribējām ieviest mājās kārtību, nomainīt gultas veļu, piepildīt ledusskapi, lai viņa var atgriezties normālos apstākļos. Nu cik nu. Es te nebiju bijusi 3 nedēļas, vīrs tikai ik pāris, ātri ieskriet pēc kādām mantām, pabarot un sabužināt kaķus (vīra tēvs kategoriski neļāva mums viņus ņemt pie viņiem, bet meita ir tā sailgojusies, ka satikt kaķus jau vien būs priecīgs notikums). Dārzs ir aizaudzis. Trīs nedēļas nepļauta zāle, salikt atpakaļ visus tehniskos pričendāļus - tas šodien ir vīra darāmo darbu sarakstā. Ironiski, ka dienā, kad zaudējām Lūkasu, man pienāca paziņojums par uzsāktu administratīvo lietu, jo ar visu šo nebiju saorganizējusi zāles pļaušanu arī mūsu īpašumā Latvijā. Atbilde uz saņemto paziņojumu bija pēdējais, ko izdarīju pirms aizgāju uz tualeti un, tad jau... Tas, protams, ir nesaistīti, bet vienkārši tā dzīves vienmuļība un haotiskums vienlaikus - nenopļauta zāle, traģēdija, atkal nenopļauta zāle. Meitai šodien zīmēšanas nodarbība, kaut kad jāsazinās ar apbedīšanas biroju, mazgājas veļa... Es vakar raudāju (ar vīru sarunājām, ka līdz Lūkass piedzims, mēs turamies, jo man bija bail, ka es citādi neizturēšu), raudot, prasīju vīram - kā mēs vispār spēsim turpināt vienkārši dzīvot, uz ko viņš atbildēja "we'll find out". Un tieši tāpēc es viņu tik ļoti mīlu, viņa spēku, pārliecību, ticību mums. Man vajag visus pasaules vārdus un tāpat nespēju izrunāt, izsāpēt, līdz galam izteikt. Bet viņa "we'll find out" ir iemesls kāpēc es daru lielas un gandrīz absurdi sadzīviskas lietas dienu pēc tam, kad apskāvu savu dēlu pirmo un pēdējo reizi. #Dzimšana #Zaudējums #MātesMīlestība
