Search

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

Dāmas, kungi, transpersonas, esmu atpakaļ 😉 Kādu nedēļu nocīnījos ar suicidālām domām, bet tās nu ir pāri. Antidepresanti tiešām ir štelle, kas to būtu domājis. Vispirms liels paldies tiem, kas pa šo laiku jau aizgājuši pie ārsta uztaisīt čekapu vai atsaukušies skrīninga uzaicinājumam. Vairāki cilvēki pat personīgi atskaitījās, ka tas nu paveikts. Malači, paldies. Ar manu šī brīža skatu uz dzīvi grūti pat mušu nosist - tik liela pietāte pret dzīvību! Un tavai dzīvībai ir vērtība. Ja šo lasa mamma ar bērniem, nevaru iedomāties lielāku motivāciju nekavēt ārstus, jo bērnu acīs tavai dzīvībai ir vislielākā vērtība. Labi, pie lirikas man vēl būs laika atgriezties, pastāstīšu par tehniskām lietām, sajūtiņām un perspektīvām. Dažbrīd liekas, ka tajos RAKUS gaņģos noticis kāds gļuks - nu kāda vēl 3. stadija?!? Asinsanalīzes onkoloģiju neuzrāda vispār, asinsaina kā veselam cilvēkam. Taču to vēzi var just sevī kā krustu. Pavisam burtiski - tas konstanti īd krustos, bet jūtami iesāp tikai tad, kad stresoju. Tas stāsta, ka vēzis ir lielā mērā psihosomatika, jo manējais dzemdes kaklā pats no sevis nesāp - man jāuztraucas, jāskumst vai jāraud, lai fiziski sāktos sāpes. Un pēdējās divas nedēļas sāpes jūtami zaudējušas intensitāti. To paveica medžiks - smēķēšanas atmešana 🙃 Kā pirms 4 gadiem ar lēmuma metodi atmetu alko, tā tagad ar tādu pašu paņēmienu atteicos no aikosa. Baigi palīdzēja divus gadus veiktie apzinātības treniņi. Mīļie pīpmaņi, tā vilkme ir tikai galvā, tik tiešām! Nikotīna indei mēnesī tērēju kādus 200 eiro, nu tik stulbs un bezjēdzīgs ieradums. Paldies dievam, ka šī teju 30 gadus ilgusī pīpēšana nav atstājusi sekas plaušās - tās ir tīras. Padomājies tik, cik tas kancerogēnais draņķis nodara lielu postu, ja es jau uzreiz pēc atmešanas sāku justies būtiski labāk. Skābeklītis šūnām un tamlīdzīgi 🥹 Ja vajag padomu pīpēšanas atmešanā, esmu šeit. Tātad. Lai arī asinsaina nevainojama, ir tomēr simptomi, ar kuriem jārēķinās. Piemēram, var gulēt pat padsmit stundas, bet pamostoties tāpat nav enerģijas. Diena ļoti ātri nogurdina. Btw patoloģisks nogurums bija viena no pirmajām pazīmēm ilgi pirms uzzināju diagnozi - žirgta modos 6.00 no rīta, 7.30 sporta zāle, 9.00 darbs, bet 14.00 jau nāca miegs. Ja šitā ir vēl kādai, noteikti aizej pie ārsta! Nevajag apriori pieņemt, ka tas jau noteikti tas slavenais D vit. trūkums, - var izrādīties arī bēdīgāk. Nu un katru nedēļu parādās arvien kāda jauna figņa, kas apliecina, ka neesmu tik vesela kā izskatos. Piem., aizvakar izkāpu no dušas un saļimu uz vannasistabas grīdas embrija pozā, auksti sviedri ripoja pār muguru, tik liels bija bezspēks. Taču tik un tā jebkuras fiziskas izpausmes nav ne uz pusi tik gaužas kā emocionālās sirdssāpes visa ši tripa kontekstā. Par tām varbūt publiski runāšu tikai pēc psihoterapijas, kas ies paralēli staru terapijai. Pagaidām vēl tik ļoti smeldz, ka nespēju. Par starošanu. Šodien biju uz topometriju, esmu uzmērīta ar augstajām tehnoloģijām un sazīmēta ar flomāsteru, kuros punktos mazajā iegurnī tai radiācijai jātrāpa. Un man tikusi tik forša ārstējošā radioloģe - jauna sieviete vārdā Māra. Man vispār ir sajūta, ka RAKUSā no vienām gādīgām rokām nonāku citās, līdz šim tur neesmu sastapusies ar neiejūtību vai padomju manierēm. Pat izbrīna stāsti, cik viss esot slikti mūsdienu medicīnas sistēmā... Pamanīju arī, ka ļoti daudz ir gados jaunu dakteru. Cilvēciski un forši ārsti. Lūk, mīļā Māra racionāli izstāstīja, kas gaidāms tālāk. Nav ilūziju, tas būs elles nākamais loks, un varu tikai cerēt uz savu kopumā veselīgo ķermeni, ka mēs abi izturēsim. Pēc nedēļas sāksies starošana, bet pirmās nepatikšanas būšot jūtamas vēl pēc dažām nedēļām. No visa blakņu spektra mani visvairāk biedē vajadzība čurāt un vienlaikus nespēja pačurāt; kas piedzīvojis nieru iekaisumu, apmēram zina to derdzīgo sajūtu. Nākamajā ierakstā kaut kad drīzumā gribu mazliet pievērsties nāves tematikai. Vispār nāve mani trakoti interesējusi vienmēr (jo biedējoša), bet tagad slimības dēļ tā kļūst tāda kā cienījama viešņa, pret kuru just lielu bijību. Patlaban mums vēl nav attiecību. Onkoloģija vispār ir baigā krievu rulete - nekad nevar droši zināt, kurš izvilksies, kurš ne. #Veselība #Psiholoģija #Atveseļošanās