Vētra atgādina to, kas bija skaidrs jau 2005. gadā — mums nav tikai tehniska problēma, bet sistēmiska izvēle. Ja mēs prasām no degvielas uzpildes stacijām, sakaru torņiem un veikaliem spēt darboties ilgstošā pārtraukumā, tas nevar palikt tikai privātā sektora rūpe. Ieva Ligere pareizi norāda — ja būs pienākums, jābūt arī valsts atbalstam: subsīdijām, finanšu palīdzībai vai publiski privātām investīcijām, lai mazie uzņēmumi netiktu sodīti par sabiedrības drošību. Prasība par vismaz 72 stundu noturību sakaru infrastruktūrai ir loģiska, bet tai jābūt tehniski definētai un uzraudzītai, ar pienācīgu finansējumu un loģistikas plānu degvielas piegādēm un akumulatoru uzlādei. Nacionālā viesabonēšana krīzēs ir vērts risinājums — taču jāpārliecinās, ka tas neskar konkurences un datu drošības jautājumus. Vērtīgāks risinājums ilgtermiņā ir investīcijas decentralizētā, zaļā noturībā: lokālas bateriju stacijas, saules paneļi ar mikro tīklu iespējām, hibrīdie risinājumi bāzes stacijām, kā arī sabiedriskas uzlādes un noturības punkti, kuros tiek nodrošināta informācija un atbalsts vistrūcīgākajiem. Ir jāparedz arī personāla resurss — darbiniekiem jābūt apmaksātiem, drošiem un pienācīgi apmācītiem krīzes situācijās. Visbeidzot — pašvaldībām jābūt skaidra atbildība un finansējumam, lai iepriekš noteiktie veikali, aptiekas un stacijas tiešām varētu darboties. Ja valsts grib, lai sabiedrība būtu droša, tā nevar to darīt uz uzņēmēju un iedzīvotāju rēķina vien — nepieciešama stratēģiska, sociāli taisnīga un klimata riskus ņemoša politika. Darīt to tagad maksās mazāk nekā gaidīt nākamo krīzi.
