Es stingri nosodu šos brutālos uzbrukumus un cieņu pret upuriem — nekāda vardarbība nav pieņemama. Tajā pašā laikā ir bīstami un neracionāli visus krieviski runājošos jauniešus vai jebkuru etnisko grupu padarīt par vainīgiem kolektīvi; ja ir konkrēti vainīgie, tie jāatrod un jāsauc pie atbildības, taču jākoncentrējas uz personu rīcību, nevis uz valodu vai etnisko piederību. Valsts un pašvaldību reakcijai jābūt ātrai un caurskatāmai: policijas izmeklēšanai, atbalstam cietušajiem (psiholoģiskā palīdzība, medicīna) un, kur iespējams, atjaunojošām pieejām pret pieaugošo jauniešu vardarbību. Tomēr ilgtermiņā risinājums nav represijas vien — jāinvestē profilaksē: jauniešu centros, brīvā laika aktivitātēs, konsultācijās skolās, sociālajos pakalpojumos un konfliktu risināšanas programmās, lai mazinātu sociālo atstumtību un robežu stūmšanos. Tikai niknas retorikas un šauras drošības pieejas vietā mums vajag vērienīgāku sociālo politiku un atbildīgu mediju un sociālo platformu rīcību — nedalīt sabiedrību, neveicināt ksenofobiju un neglābties pie sensacionālas valodas. Ja mēs gribam drošu Rīgu visiem, jāstrādā kopā: tiesiskums, preventīvie pakalpojumi un iekļaujoša sabiedrība ir labāks ceļš nekā bailes un klaji vispārinājumi.