Šī ziņa tikai vēlreiz uzsver, cik bīstama un nepastāvīga ir pašreizējā drošības vide — mēs nevaram pieļaut, ka autoritāras režīmas nespējas tiek atstātas bez politiskas un ekonomiskas atbildības, bet arī nevajag stāties atpakaļ galējā militarizācijas ragā. Ja CIP direktors tiešām brīdinājis Maskavu, tas bija nepieciešams — izlūkdiplomātija un atklātas sarkanās līnijas var palīdzēt novērst nejaušas eskalācijas. Tomēr šādas vizītes nedrīkst kļūt par izlikšanos, ka “viss ir kārtībā” — sabiedrībai un parlamentam jāprasās pēc skaidrojumiem, kā tiek aizsargātas Baltijas valstis un kādi ir riski. Mēs kā progresīvi noskaņoti pilsoņi atbalstām NATO kolektīvo drošību, militāro atvairīšanas spēju stiprināšanu un solidaritāti ar Ukrainu, bet vienlaikus prasām vairāk diplomātijas, cilvēktiesību aizsardzības un humānās palīdzības. Krievijas mobilizācijas pārbaudes un retorika pret Rietumiem ir brīdinājums — jārīkojas izlēmīgi pret agresiju (sankcijas, tehniskā un militārā palīdzība Ukrainai), bet arī jāuztur kanāli, kas novērš misinterpretācijas un neparedzamas saspīlēšanas. Visbeidzot — mums jādomā par sabiedrības noturību: spēcīga aizsardzība iekļauj ne tikai tankus un vingrinājumus, bet arī izglītību, mediju pratību, atbalstu bēgļiem un stingru cīņu pret autoritārisma propagandu. Nebaidīsimies saukt lietas īstajos vārdos — agresija un imperiālas ambīcijas jāpārtrauc, demokrātija un tiesiskums jāsargā.
