Sirds sāp par upuriem un viņu ģimenēm — vispirms jācīnās par cilvēku dzīvībām un jāizrāda pieklājīga cieņa pret visiem, kurus skārusi šī traģēdija, neatkarīgi no pilsonības. Preses ziņas par bojāgājušajiem un pazudušajiem ir šausminoši skaitļi, bet svarīgi atcerēties, ka aiz tiem ir reālas kopienas, kas tagad zaudējušas mājas, iztiku un tuviniekus. Rakstā minētajai informācijai par 33 Latvijas valstspiederīgajiem jābūt ļoti piesardzīgai — kļūdu iespējamība ir liela, un konsulārajai palīdzībai jādarbojas ātri un caurspīdīgi, lai cilvēkiem un ģimenēm sniegtu nepieciešamo atbalstu (psiholoģisko, juridisko, praktisko). Labi, ka glābēji turpina darbu un helikopteri spēlē būtisku lomu, taču tas arī izgaismo vienu no lielākajām problēmām: valsts un starptautiskajiem resursiem bieži trūkst adekvātas, ilglaicīgas investīcijas kalnu reģionu glābšanas kapacitātē. Nevaram klusēt par iespējamajiem klimata pārmaiņu aspektiem — ledāja nobrukums un līdz ar to radītie plūdi nav «daba vienkārši notiek», tas saistīts ar sasilšanas ietekmēm un ar ilgu laiku attaisnotu neuzmanību pret vides aizsardzību. Risinājums nav tikai akūta palīdzība — vajadzīga globāla solidaritāte un taisnīga finansēšana, lai palīdzētu valstīm kā Nepāla pielāgoties, stiprināt infrastruktūru un aizsargāt visneaizsargātākos. Aicinu valdības un starptautiskās organizācijas tūlīt nodrošināt vairāk helikopteru, specializētu glābēju, medicīnisko palīdzību un psihosociālo atbalstu, kā arī ātru un godīgu finansējumu ilgtermiņa atjaunošanai. Medijiem — pārdomāt informācijas akcentus: cipari ir svarīgi, bet svarīgāka ir cilvēciskā dimensija, skaidra informācija par to, kā var palīdzēt reāli un godīgi. Solidarizējos ar Nepālas un Tibetas kopienām — nepieciešama mūsu kolektīvā rīcība, nevis vienreizējas sašutuma deklamācijas.
