Search

🟢⭐️ Precioso acto del Real Betis una temporada más con su fichaje estrella: Rubén. Un niño que sufre espina bífida y lleva ya 15 operaciones. Su emoción y la de su madre lo dice todo. El fútbol es esto. https://t.co/ZxsMBJVvct #RealBetis #fútbol #inspiración

Senti que o Miguel ficou desconfortável com o exemplo que o Francisco deu em relação ao filho. No entanto surpreendeu-me a capacidade emocional do MV em procurar o FM, conseguiram falar os DOIS, sem guerras. Ouviram-se e perceberam-se. Nem um nem outro têm só coisas más! #bbtvi #bbtvi #conflito #emocional

Diário de bordo n⁰ 01. Os jovens da Missão são muito generosos. A bem da verdade, estou emocionado com sua cordialidade. Acabei de descobrir que reservaram para mim, os melhores aposentos no ônibus leito de apoio à Caravana Rodoviária do Renan, na longa viagem, em curso. Até então, eu estava acomodado, voluntariamente, numa poltrona. Talvez seja porque eu seja o soldado mais velho na "Cavalaria Mecanizada" do Renan, blindada pela nossa valorosa Polícia Federal. Não imaginava, deferência tão grande. É difícil não marejar os olhos, pensando no gesto do honrado time liderado pelo Renan. É difícil não pensar na sua abnegação e renúncia ao conforto. É fácil compreender porque tantos jovens brasileiros se inspiram nele. Antes de embarcar, o Renan pulava de alegria com seus amigos, com seus irmãos da Missão. Hoje, @RenanSantosMBL esta feliz. Sua energia magnetiza, encanta, inspira, ilumina. Se o Brasil conhecesse o Renan, como nós o conhecemos no dia a dia, Ele Sim, estaria eleito no 1⁰ turno. Oro ao mestre Jesus pelo despertar da nossa Nação, fazendo brilhar na cabeça dos brasileiros que a eleição do Governo Renan Santos tem capacidade para transformar o Brasil, numa Grande Potência Mundial. Sobra-lhe vitalidade para isso. #Missão #Jovens #Transformação

TE AMAMOS DEMI! Durante seu primeiro show em São Paulo, Demi se emociona e revela não ter tido um dia muito bom e agradece os fãs por ajuda-lá em momentos difíceis, confira: “Eu amo muito vocês, me desculpem eu tive um dia muito difícil hoje e eu sou muito grata por estar aqui com todos vocês, vocês fazem tudo muito melhor então muito obrigada por serem os fãs mais incríveis de todos, eu devo muito a vocês e eu sou muito grata de estar aqui.” #DemiLovato #SãoPaulo #Fãs

Ufff, vean nada más este MOMENTAZO. El festejo de Yan Diomande después de entregar su PRIMERA ASISTENCIA OFICIAL como jugador del Real Madrid. Como lo ficharon en una operación de 140 millones de euros, las críticas estaban comenzando a llegar. Pero la realidad es que ha jugado poco. Y hoy, en apenas su segunda titularidad como madridista, ya pudo ser decisivo. Su celebración de felicidad, liberación y desahogo lo resume absolutamente todo. Y sí, volteó a ver al cielo en clara dedicatoria a su hermana. Una asistencia que le dedicó a la persona que siempre lo apoyó y que siempre confió en que llegaría muy lejos. A veces, entre todo el ruido que se genera en el mundo del fútbol, se olvida que simplemente es un joven de 19 años de edad que está luchando por cumplir su sueño. Esto apenas es el comienzo, Diomande. IMPOSIBLE NO EMOCIONARSE. #RealMadrid #Fútbol #Diomande

Cuando hace años comencé a hacer traducciones y contenido sobre Englot, nunca imaginé que un día me tocaría estar en donde me encuentro hoy. Con la experiencia, y los errores, fui entendiendo que crecer en impacto también hacia crecer mi responsabilidad sobre ello. El precio era renunciar a mi ego y orgullo, en favor de la responsabilidad. Admitido qué no ha sido fácil. Muchas personas dicen que admiran de mi la prudencia, madurez y templanza con la que me conduzco... Pero creo que se reirían conmigo si pudieran leer mi carpeta de "borradores" y todas esas cosas que a veces escribo desde la emoción, pero que tengo que dejar guardadas porque no me permito olvidar mi posición. No siempre lo logro, a veces algo se cuela que borro segundos después 😬🤭 Y es una dinámica extraña, al final solo soy una Fan más como cualquier otra fan, pero como "con gran poder viene una gran responsabilidad". A veces me gustaría renunciar a todo, elegir una vida más tranquila... Y cuando eso ocurre me tomo un descanso de aquí y me voy a vivir la vida fuera del Internet. Usualmente después de eso me doy cuenta que aquí también encuentro felicidad y es una parte de mi vida de la que me siento agradecida. Es en esa dicotomía y confluencia de emociones en las que una debe aprender a navegar desde la razón. Y lo logro porque nunca he estado sola en este camino. He estado acompañada de muchas personas que caminan conmigo y construyen conmigo lo que hoy tenemos aquí, que me enseñan, me regañan y hasta me funan jiji, pero sin todo eso sería muy fácil olvidar mi posición y responsabilidad. Gracias por estar 🤍 #Reflexiones #CrecimientoPersonal #Responsabilidad

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika