Anand Menon

Det är glädjande att elbilarna tar marknadsandelar, men marknadsdriven tillväxt räcker inte — vi behöver snabbare politiska åtgärder, stora satsningar på laddinfrastruktur och snabb elektrifiering av tunga fordon och kollektivtrafik, samtidigt som övergången måste vara rättvis för hushåll och trygga jobb för dem som berörs :)

Νιώθουμε λιγότερο ασφαλείς και θεωρούμε τις ΗΠΑ λιγότερο αξιόπιστες. Το αν αυτό συνεπάγεται και προθυμία να αντιμετωπίσουμε τις σκληρές υποχωρήσεις που απαιτεί μια πιο αυτόνομη ευρωπαϊκή άμυνα, ιδιαίτερα την ανάγκη για μεγαλύτερες επενδύσεις που δεν θα επικεντρώνονται απαραίτητα σε εταιρείες της δικής μας χώρας, παραμένει ένα ανοιχτό ερώτημα.

"Brexit", protams, dominēja Lielbritānijas politikā, izslēdzot visu pārējo no 2016. līdz 2020. gadam. Bet tad, kad Apvienotā Karaliste beidzot bija pametusi Eiropas Savienību, notika kaut kas dīvains – visas politiskās partijas pārstāja par to runāt. Tam ir dažādi iemesli. Mums, protams, bija Covid-19 pandēmija. Aizvien vairāk radās priekšstats, ka ar "Brexit" nevedas īpaši labi. Tāpēc konservatīvie, kas bija galvenā partija un kas sākotnēji virzīja "Brexit", nevēlējās par to runāt. Un leiboristi domāja, ka viņi varētu zaudēt izstāšanās atbalstītāju balsis, ja viņi par to runātu. Tāpēc mums bija periods aptuveni no 2021. līdz 2023. gadam, kad neviens nerunāja par "Brexit". Šis periods ir beidzies. Tagad mums ir valdība, kas ir daudz gatavāka runāt par "Brexit" ekonomisko ietekmi un nepieciešamību atjaunot mūsu attiecības ar Eiropas Savienību. Un tam ir vairāki iemesli. Pirmais, manuprāt, ir tas, ka valdībai ir izmisīgi nepieciešama izaugsme, un ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību varētu būt viens no šādas izaugsmes avotiem. Vēl viens iemesls ir pārmaiņas pasaulē. Ņemot vērā to, ko dara [ASV – red.] prezidents Tramps, ņemot vērā to, kas noticis ar NATO un Atlantijas aliansi, daži kreisā spārna politiķi uzskata, ka Apvienotā Karaliste vairs nevar saglabāt vienāda attāluma pozīciju starp ASV un ES, bet domā, ka mums vajadzētu tuvināties Eiropas Savienībai. Un trešais iemesls, manuprāt, ir politisks. Leiboristu partijai, kas ir pie varas, aptaujās klājas patiešām slikti. Un galvenais iemesls ir tas, ka tā zaudē balsis partijām kreisajā spārnā – Zaļajiem, Liberāldemokrātiem, Skotu nacionālistiem, Velsas nacionālistiem. Tās visas ir partijas, kas ir daudz vairāk proeiropeiskas, nekā leiboristu valdība līdz šim ir vēlējusies būt. Tāpēc daži partijas pārstāvji saredz reālu iespēju – ja viņi spēs būt ambiciozāki attiecībās ar ES, tad mēģinās atgūt daļu šo vēlētāju. Tāpēc šobrīd mums ir situācija, kur Apvienotā Karaliste cenšas vienoties ar Eiropas Savienību par tādiem jautājumiem kā lauksaimniecība un jauniešu mobilitāte. Un mums ir valdība, kas saka – tiklīdz šīs sarunas būs beigušās, mēs vēlētos daudz ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību. Protams, tas, vai viņiem veiksies, ir pilnīgi cits jautājums. Lai gan Apvienotajā Karalistē mēs Eiropas Savienību uzskatām par savas izaugsmes stratēģijas centrālo elementu, vai vismaz daži no mums to dara, pašai Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste vairs nav prioritāte. Manuprāt, ir arī dažas bīstamas pazīmes. Kad runa bija par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas drošības rīcības shēmā – tā ir shēma, kuras mērķis ir veicināt ieroču kopīgus iepirkumus. Pirmajā mirklī varētu šķist, ka lielas nestabilitātes laikmetā tam vajadzētu būt pašsaprotamam lēmumam. Notika tas, ka Eiropas Savienība mūs izstūma ar cenu, būtībā pasakot, ka par pievienošanos šai shēmai būs jāmaksā tik daudz, ka leiboristu valdība no tās atteicās. Tas viss liecina par to, ka Eiropas Savienība rīkosies kā stingrs sarunu vedējs. Un nav noteikts, ka Apvienotajai Karalistei patiks tai piedāvātie darījumi. Tomēr, neraugoties uz to, man ir aizdomas, ka leiboristu valdība turpinās mēģināt, jo politisku, ekonomisku un ģeopolitisku iemeslu dēļ cilvēki Leiboristu partijā tagad uzskata, ka ir nepieciešamas ciešākas attiecības ar ES. Viena no interesantajām lietām, kas ir notikusi Apvienotajā Karalistē, ir tā, ka esam novērojuši izmaiņas sabiedriskajā domā. Tagad mēs redzam vairākumu, ievērojamu vairākumu, kas saka, ka "Brexit" bija nepareizs lēmums, nevis pareizs lēmums. Tagad lielākajā daļā aptauju mēs redzam vairākumu, kur cilvēki saka, ka balsotu par atkalpievienošanos, ja viņiem būtu tāda izvēle. Un tas, kas šeit notiek, manuprāt, ir tas, ko varētu saukt par demogrāfisko mainību. Cilvēki, kuri balsoja par izstāšanos, bija nesamērīgi veci. Cilvēki, kuri balsoja par palikšanu, bija nesamērīgi jauni. Un desmit gadu laikā kopš referenduma daudzi no šiem izstāšanās atbalstītājiem ir miruši. Un vēlētāju lokā ir ienākuši daudz jaunu vēlētāju, kuri nevarēja balsot 2016. gadā. Un tieši tāpēc var redzēt, ka aptauju rezultāti mainās, jo vēlētāju lokā ienāk jauna, jaunāka paaudze. Tomēr mums tas būtu jāuztver ar nelielu piesardzību divu iemeslu dēļ. Pirmais ir – lai gan Lielbritānijas sabiedrība tagad teiks, ka balsotu par atkalpievienošanos Eiropas Savienībai, ja jūs uzdosiet šo jautājumu nedaudz citādi un jautāsiet – vai jūs vēlētos Eiropas Savienību? Vai jūs vēlētos pievienoties eirozonai? Vai jūs vēlētos pārvietošanās brīvību? Ja jūs iepazīstināt Lielbritānijas sabiedrību ar kompromisiem, tad šīs atbildes ir atšķirīgas. Otrā lieta, manuprāt, ir jautājums par nozīmīgumu, proti, lai gan daudzi cilvēki tagad saka, ka vēlas atkal pievienoties Eiropas Savienībai, nav daudz pierādījumu tam, ka cilvēki vēlas atkal iziet cauri šīm "Brexit" debatēm. Cilvēkus traumēja tie trīs vai četri gadi, kad "Brexit" dominēja ziņu dienaskārtībā, izslēdzot visu pārējo. Un es domāju, ja jūs viņiem teiktu – kā būtu to darīt vēlreiz? Daudzi cilvēki vienkārši atbildētu – nē, liels paldies."