Six people were killed in a Russian drone attack in the Kharkiv region, including an infant and three children, while seven children were injured. #Ukraina #Nodarbība #Bērni (translated)
Ukrainian drones have attacked the Ryazan oil refinery, causing a fire, and following this attack, classes have been canceled in several schools and kindergartens in the region. #Ukraina #Rjazaņa #Zelenskis (translated)
Deju pedagogs, kurš pagājušajā nedēļā tika aizturēts par iespējamām seksuāla rakstura darbībām pret bērniem, bija saistīts ar Ričija Rū un LNOB izrādēm, un policija aicina vecākus, kuru bērni apmeklējuši viņa deju nodarbības, sniegt informāciju par iespējamiem cietušajiem. #seksuālaizskarošana #dejuizglītība #policijasizmeklēšana
Viņi tā arī neko nav sapratuši…Vai arī izliekas neko nesaprotam…Problēma jau nav maksājumos “Sarkanais krusts” vai Nedzirdīgo savienība, bet gan maksājumos par imigrantu dejošanas nodarbībām vai maksājumiem PRO prietuvinātajām NVO… https://t.co/ib6jQLHyIl #Imigrācija #SociālāTaisnīgums #Sabiedrība
❗️❗️❗️ Marksistu pulciņa “Maiznīca” aktīvists saviem vienaudžiem skaidro, kāpēc padomju sistēma bijusi pārāka par Rietumu modeli, īpaši izceļot “plānveida ekonomiku” un “sociālo taisnīgumu”. 🙈 Šodien pie mums ir kārtējā vēstures lekcija no pagrīdes organizācijas “Maiznīca” aktīvista Oskara jeb, kā viņš pats sevi dēvē, Diānas. 🤷🏻♂️ Domāju, ka tieši šādi arī izskatās vēstures nodarbības “Maiznīcā” – 2005. gadā dzimis cilvēks saviem vienaudžiem stāsta par komunisma priekšrocībām un to, cik brīnišķīga valsts bijusi psrs. 📊 Īpaši komiski ir klausīties stāstus par padomju ekonomiku, kas, pēc Oskara/Diānas teiktā, bijusi tik rūpīgi plānota, ka ikvienam bijis garantēts darbs un droša nākotne. 🚀 Starp citu, kā pierādījumu tam, ka sievietes aktīvi piedalījušās politikā, marksists Oskars parāda valentīnas tereškovas fotogrāfiju. 😵💫 Psrs laikā viņa vadīja padomju sieviešu komiteju, bet 2020. gadā atbalstīja konstitūcijas grozījumus, kas ļāva kara noziedzniekam putinam faktiski sākt prezidentūras termiņu skaitīšanu no jauna. ⚠️ Interesanti, ka šīs fotogrāfijas autortiesības pieder propagandas aģentūrai sputnik, bet pati fotogrāfija uzņemta Tautu draudzības universitātē. 🤦🏻♂️ Acīmredzot tas, ka šajā augstskolā mācījās afrikāņi un citi ārvalstu studenti, Oskaram/Diānai kalpo kā pierādījums komunisma progresivitātei un tam, ka psrs neesot bijis rasisma. 🎯 Patiesībā tieši šajā augstskolā gadiem ilgi tika un joprojām tiek sagatavoti augsta līmeņa kremļa ietekmes aģenti turpmākam darbam dažādās pasaules valstīs. 🤭 Tas nenotiek tāpēc, ka labestīgā padomju savienība vai mūsdienu krievija vienkārši vēlētos nodrošināt visiem pasaulē bezmaksas augstāko izglītību. Tās īsteno savas ģeopolitiskās intereses. 😐 Es ļoti labi zinu, par ko runāju, jo pats šajā universitātē mācījos deviņus gadus, par ko liecina mani trīs diplomi. 👆 Tāpēc, kad lasāt ziņas par to, ka, piemēram, Āfrikas vai Latīņamerikas pārstāvji kādā starptautiskā sporta federācijā aktīvi iestājas par krievijas sportistu atgriešanos sacensībās, atcerieties – ļoti daudzi no viņiem ir Tautu draudzības universitātes absolventi. 🤥 Tālāk 21 gadu vecais marksists izklāsta teoriju, ka Rietumi tirgojuši tikai iespējas, kamēr “labā” psrs cilvēkiem nodrošinājusi garantijas. Jā, piekrītu! Par šī jaunieša ārējo izskatu un dzīvesveidu padomju laikā viņš, visticamāk, būtu nodrošināts vismaz ar kameru cietumā, kur viņam būtu garantētas veselības problēmas uz visu atlikušo mūžu. 🫣 Visvairāk mani šokēja apgalvojums, ka sarkanā armija uzvarēja fašismu, it kā tā to būtu paveikusi viena pati. 🤫 Acīmredzot Oskars/Diāna ir aizmirsis par padomju savienības sadarbību ar nacistisko Vāciju, par Lendlīzes programmu un par to, ar kā palīdzību psrs vispār nonāca uzvarētāju vidū. 🤯 Es nevēlos atkārtot to, ko jau agrāk rakstīju par Stokholmas sindromu, taču patiesi nespēju saprast, kā latviešu tautas pēcteči, kuru ģimenes tik smagi cieta no komunistiskā režīma, var kļūt par padomju savienības pielūdzējiem. Kā var apbrīnot tos, kuri īstenoja represijas pret taviem vecvecākiem, atņēma viņiem — un līdz ar to arī tev — īpašumu un deportēja cilvēkus uz sibīriju? ☠️ Un runa nav tikai par konkrēto Oskaru/Diānu. Runa ir par šīm pagrīdes organizācijām kopumā, par to, cik daudz jauniešu no mūsu valsts pamatnācijas tās atbalsta, spiež “patīk” sociālajos tīklos, raksta atbalstošus komentārus un galu galā balso par politisku partiju, kas aizstāv šādu Latvijas 20. gadsimta traģiskās vēstures interpretāciju. 🥲 Mēs taču nenoliegsim acīmredzamo faktu, ka viņiem ir visai ievērojams sabiedrības atbalsts? Piedodiet, bet es to nespēju saprast. ❓ Kā jūs domājat — cik bīstami ir tas, ka jaunieši, kuri dzimuši jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet daudzi pat 21. gadsimtā, sāk patiesi ticēt, ka padomju režīms bija paradīze zemes virsū? #vēsture #komunisms #sociālaisTaisnīgums
Māksla un kustību nodarbības tiek atzītas kā nozīmīgas, lai uzlabotu Parkinsona slimības pacientu fizisko un emocionālo labklājību, kā arī veidotu kopienu, saskaņā ar pilotprojekta rezultātiem un ekspertu viedokļiem. #ParkinsonaSlimība #KustībuNodarbības #MākslaUnVeselība
24. jūnijā, 6.59 no rīta, pasaulē nāca mūsu dēls Lūkass. Viņš svēra 196 gramus. Un ir ļoti savādi apzināties, ka viņa nāves diena nāca pirms viņa dzimšanas dienas. Viņš manī nodzīvoja 18 nedēļas un 4 dienas. Mums bija 3 papildus nedēļas, kuru laikā mēs saglabājam ierakstu ar viņa sirdspukstiem, tajā laikā viņš izauga pietiekami liels, lai puncī dzirdētu arī savā tēta un lielās māsas balsi. Pietiekami liels, lai mēs varētu paņemt mājās viņa roku un pēdiņu nospiedumus. Pietiekami liels, lai mēs varētu viņu ievīstīt sedziņā un samīļot. Savādi to teikt, bet pat pietiekami liels, lai varētu pateikt, ka viņam ir mans deguns. Vīrs viņu nokristīja, mēs atvadījāmies un tad, tā vietā, lai vestu viņu mājās, viņš tika aiznests prom. Nākamreiz viņam tuvumā būšu viņa bērēs. Pašas dzemdības bija salīdzinoši vieglas, pat savā ziņā dziedinošas. Mans pēdējais svarīgais darbs kā viņa mammai. Dzemdības ilga apmēram 8 stundas, ar mani bija vīrs. Visādi citādi, ja iznākums būtu savādāks, tās būtu bijušas tieši tādas dzemdības, kādas es ar viņu biju plānojusi, kad par to pāris mēnešus atpakaļ runāju ar savu vecmāti. Ņemot vērā, ka viņš vēl bija tikai pusceļā, vēl pavisam mazs, man nebija nekādu komplikāciju, plīsumu vai pārāk liels asins zaudējums, tāpēc mājās devāmies jau tajā pašā dienā. Lai gan šeit tā ir pieņemta prakse, pēc dzemdībām ātri dodas mājās, taču mums teica, ka vecmāte apraudzīs tuvāko dienu laikā pie mums mājās. Es saprotu, ka tas skan stulbi, bet vakar, jau mājās, es domāju par to, ka nu kā viņš tur slimnīcā tagad, viens.. Vienīgais mierinājums, ka es zinu, ka viņš nav viens, ka es viņu satikšu atkal, bet vienlaikus, tas mani atstāj kaut kur pa vidu- gribot būt te ar meitu un vīru, un tur - ar Lūkasu. Bet mēs zinājām, ka brauksim mājās bez viņa, jau kad zvanīju vecmātei. Domāju, ka skaidrs bija arī vīra vecākiem, jau no tā, zemapziņā visiem nepārprotamā kliedziena, kas nāk no mātes, kura zaudē savu bērnu. Šoreiz uz slimnīcu devāmies ātrās palīdzības mašīnā, es uz to aizgāju zeķēs, vīrs tikai paķēra kurpes un somu, kas jau pāris nedēļas bija sakrāmēta tieši šādam gadījumam. Tagad, esot mājās, ir tik sirreāla sajūta. Meita vēl ir pie draudzenes, mēs gribējām ieviest mājās kārtību, nomainīt gultas veļu, piepildīt ledusskapi, lai viņa var atgriezties normālos apstākļos. Nu cik nu. Es te nebiju bijusi 3 nedēļas, vīrs tikai ik pāris, ātri ieskriet pēc kādām mantām, pabarot un sabužināt kaķus (vīra tēvs kategoriski neļāva mums viņus ņemt pie viņiem, bet meita ir tā sailgojusies, ka satikt kaķus jau vien būs priecīgs notikums). Dārzs ir aizaudzis. Trīs nedēļas nepļauta zāle, salikt atpakaļ visus tehniskos pričendāļus - tas šodien ir vīra darāmo darbu sarakstā. Ironiski, ka dienā, kad zaudējām Lūkasu, man pienāca paziņojums par uzsāktu administratīvo lietu, jo ar visu šo nebiju saorganizējusi zāles pļaušanu arī mūsu īpašumā Latvijā. Atbilde uz saņemto paziņojumu bija pēdējais, ko izdarīju pirms aizgāju uz tualeti un, tad jau... Tas, protams, ir nesaistīti, bet vienkārši tā dzīves vienmuļība un haotiskums vienlaikus - nenopļauta zāle, traģēdija, atkal nenopļauta zāle. Meitai šodien zīmēšanas nodarbība, kaut kad jāsazinās ar apbedīšanas biroju, mazgājas veļa... Es vakar raudāju (ar vīru sarunājām, ka līdz Lūkass piedzims, mēs turamies, jo man bija bail, ka es citādi neizturēšu), raudot, prasīju vīram - kā mēs vispār spēsim turpināt vienkārši dzīvot, uz ko viņš atbildēja "we'll find out". Un tieši tāpēc es viņu tik ļoti mīlu, viņa spēku, pārliecību, ticību mums. Man vajag visus pasaules vārdus un tāpat nespēju izrunāt, izsāpēt, līdz galam izteikt. Bet viņa "we'll find out" ir iemesls kāpēc es daru lielas un gandrīz absurdi sadzīviskas lietas dienu pēc tam, kad apskāvu savu dēlu pirmo un pēdējo reizi. #Dzimšana #Zaudējums #MātesMīlestība
