Search

Labvakar, te atkal es jūsu taimlainā 😊 "Trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā," rakstīju pirms piecām dienām. Kā orākulā skatījos. Tobrīd gan nebija ne jausmas, kā notikumi izvērtīsies. Visu laiku naivi gribu ticēt, ka esmu kaut kāda izredzētāka par citiem, bet aizvadītā trešdiena, ceturtdiena un vēl arī piektdiena mani nolika pie vietas. Izklāstīšu jums, norakstīšu nost un zinu, ka nekad vairs negribēšu pārlasīt. Šausmu cienītājiem zemāk arī īss izklaidējošs video, ko sūtīju draugiem. Bet tas jau no piektdienas, kad deguns no ļaunā murga bija beidzot laukā un jau kā survivor gaidīju mājāslaišanu. Par visu pēc kārtas. Otrdien tātad izpilināja pēdējo litru cisplatīna. Narkotiskais miedziņš, pamošanās, lielā apetīte un sārtie vaigi - viss kā ierasts. Nogāju uz "Lāčiem" pēc pāris gardumiņiem vakaram pie TV un devos dakterēt dvēseli - bija produktīva saruna pie psihoterapeites. Viņai tur kabinetā spogulis stāv... Fak, ģīmis viss nokrāsojies sarkans, āda gail. Tobrīd vēl nenojautu, ka organismā jau sākušies procesi, kas nakti pārvērtīs elles katlā. Pamodos drīz pēc pusnakts no tādām sāpēm, kādas nekad mūžā nebiju jutusi. Vai jums ir kādreiz sāpējuši kauli, kuros iestiprināta zobu sētiņa? Man arī nē. Tās nav zobu sāpes, tas ir kaut kas briesmīgāks vēl dziļi aiz dzerokļiem. Tad augstāk, pieres līnijā, tāda kā metāla stīpa nospriegota un spiež te ciešāk, te vājāk, te ciešāk, te atkal palaiž... Un it kā ar to būtu par maz, milzīgs sāpju zutis vicinās arī paša vēža lokalizācijā - iekšpusē ķermenim sāp visas tās vietas, kas no ārpuses atzīmētas ar flomāsteru starošanas vajadzībai. Šīs sāpes man bija liels WTF?, jo tajās vietās nekas vairs nebija sāpējis kopš brīža, kad atmetu smēķēšanu. Jā, tieši tik liels brīnums tas man likās - sāpes mitējās līdz ar pīpēšanas beigām un pazuda pavisam līdz ar ārstēšanās uzsākšanu. Es tak veselu mēnesi biju dzīvojusi bez onkoloģiskām sāpēm, bet tagad tās mani kā čūska apjož no visām pusēm. Mēģinu iemigt, brīžam sanāk, tad atkal pēc pāris stundām eksekūcija sākas no jauna, un es žēloju sevi, ka nepagulēšu, ka tūlīt jau uz stariem jāceļas... Modinātājs, pamostos. Sāpes iegurnī pazudušas, zobu kaulos arī, tikai galva briesmīgi sāp. Dodos uz tualeti darīt visu to, ko stariem vajag, ieraugu sevi spogulī un... nomiru. Vēl pirms padsmit stundām izskatījos pēc cilvēka, a tagad - ap acīm balts, galvas vietā sarkans pilnmēness, āda gluda un uzpampusi spīdīga, vārdsakot - skats kā bomzei pēc pusgada kodiena. Vēss ūdens nelīdz. Tik ļoti sevis žēl.. un man vēl cauri visai slimnīcai šādā paskatā jāiet. Es katru rītu saulaini kā Polianna sveicinu visus, kas nāk pretī, bet tagad izlemju paslēpt to neglīteni hūdijā - mērķis ir ātri uz stariem, ātri atpakaļ un nomirt te pavisam, ja iespējams. Tik rūgta šī dzīve, tik skumjš tās fināls, un nekad nebūs gaišāk - šādas domas galvā. Pentagonā mani ierauga seksīgā Viktorija, un viņa skatās tā, ka izplūstu asarās. "Dočenka..," viņa novelk, lai arī esmu gadu vecāka par Viktoriju. Apskauj. Man nekas nav jāpaskaidro, viņa vienkārši pastāv mani saspiedusi un tad nogulda uz stikla paplātes. '"Tu esi karsta. Temperatūra," saka otra kolēģe, vecākā kundzīte, un atkal noglāsta man vēderu. Abas novienojas, ka situācija nav laba, bet starosim. Ja rīt man būs vairāk par 38'C, tad gan starot nedrīkstēs. Te vietā atzīmēt, ka briesmīgas mokas pat racionālu cilvēku par muļķi var padarīt. Katrā palātā ir vismaz trīs SOS pogas, kas piegādā signālu māsu dežūristabā. No īsās instruktāžas es biju sapratusi, ka poga jāspiež galējas bezpalīdzības gadījumā, respektīvi, kad cilvēks pakritis un nevar ar sevi neko. Pat prātā neienāca, ka manas mocības arī traktējas kā emergency pogas vērts notikums. Nē, es kā tāds stoiķis ciešu un īdu, vaidu un raudu, bet pogu vispār neattiecinu uz sevi... No rīta dabūju kārtīgu sutu - vairākas galvas pār manu gultu noliekušās saka: "Bet kam tad mēs te naktīs esam? Slimnīcā nevienam un nekad nav jācieš sāpes! Saulīt, nu kāpēc nesauci?" Jātzīst, viņu izmisums bija pamatots. Mūsdienu medicīna noteikti būtu glābusi, ja vien pati būtu iedomājusies, ka jāsauc palīdzība. Esmu cilvēks bez slimnīcu pieredzes, nezināju. Tātad pēc stariem manā palātā sākas iepriekš neredzēta rosība. Temperatūra virs 38'. Paņem visas iespējamās analīzes, tostarp kovidu, gripu utt. Katrai māsiņai sava versija par to, ko tās sāpes nozīmēja. Man vislabāk patīk māsas Ilzes teiktais: "Tas jau labi! Audzējam sācies sabrukšanas process!" Te es citiem uz priekšdienām gribu pateikt - ņemt vērā drīkst tikai ārstu teikto. Māsas, lai arī strādā onkoloģijā, patiesībā neko daudz no tā visa nerubī, viņas bieži vien pauž vnk savus pieņēmumus vai šur tur izlasīto, gluži kā tu un es - jomā nekompetenti cilvēki. Jā, audzējs procesā tiešām kādā brīdī sāk brukt, bet to nepavada temperatūra. Un temperatūra nerodas no cisplatīna, kā man viena māsa gribēja ieskaidrot. Visticamāk, tovakar, ejot uz "Lāču" bodīti, es vnk saaukstējos. Imunitāte pa mēnesi tik novājināta, ka pietika ar mazu caurvēju, lai man būtu baisākā nakts mūžā. Kas interesanti - man lieto tā dēvēto "balto" ķīmiju, to, kas atstāj matus. Ja tāda ir maigā, tad nestādos priekšā, kam cauri iet dāmas, kurām skeletā lej "sarkano" ķīmiju. Ārprāts. Visu cieņu, ja to var izturēt. Es laikam izkāptu pa logu. Ceturtdiena. Sāpju vairs nav, ģīmis atkal atguvis normālas aprises, bet jūtu, ka dūša nav laba. Sagumu, vai tiešām dabūšu izbaudīt vēl arī slavenās vemšanas? Pietiek jau ar caurejām. Iepilina pretvemšanas šķidrumu un vienojamies, ka piektdien tad izpilnās vēl vienu (ar ko tas beidzās, sk. video.) Līdz vemšanām netiku, taču šķebināšana nepamet visu nedēļu. Citrontēja palīdz, ingvers palīdz. Ceturtā arī bija mana pēdējā ķīmija, tā ka vairs laikam tāda mēroga mocību nebūs. Vēl mēnesi cisplatīns uzkavēsies organismā un darīs savu darāmo pieņemamā formā. Nobeigšu uz nots, kas man liek raudāt. Viktorija, šis radioloģijas eņģelis. Ceturtdien es viņai čukstēju, ka man nolaižas rokas un fundamentāli vairs neredzu nākotni. Jā, divus trīs gadus viņas man šeit uzdāvinās, bet tālāk ko? Viktorija pieliecas man tuvu klāt, spoži zilās acis burtiski pāris cm no manām zaļajām, un viņa nopietni kā gadsimta darījumā saka: "Rīt atnes man lapiņu, uz kuras uzraksti savu lielāko vēlēšanos. Aizloki, aizlīmē, atdosi man." Un tad pati kļūst emocionāla - izrādās, pirms dažiem gadiem viņai bijusi "pilnīgi bezcerīga" situācija ar bērnu, viņa atstājusi savu zīmīti Prāgā uz Kārļa tilta, un bezcerīgais stāvoklis sācis uzlaboties, līdz bijis pavisam labi. Un piektdien pēc darba viņa atkal lidos turp. Sestdien no rīta telefonā ieraugu ziņu no viņas. Nu kā lai te neraud? Viktorijai, vnk algotai RAKUS darbiniecei, neviens neliek savā privātajā laikā turēt rūpi par pacientiem, kuru tur ir simtiem... Tieši tik kolosāli ir sirdscilvēki savā vietā 🥺 Un visām šīm, iespējams, naivajām ticības lietiņām un placebo tomēr atrodas vieta blakus protokolētai medicīnai. Nu viss, šis baigi gari sanāca. Eju gulēt, rīt man atkal 7.50 stari. Viktorija vēl nebūs atpakaļ, toties būs superīgā feinā kundzīte ar "Yes, perfecto!" Četras nedēļas slimnīcā nolauztas, vēl divas priekšā. Atļaušos vēlreiz atgādināt, ka laicīga došanās pie ārstiem jebkuru mazāko aizdomu gadījumā aiztaupīs jums to, ko piedzīvoju es. Atgādināšu arī no aizsaules, ja nu kas 😉 #ķīmija #veselība #slimnīca

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

Labdien. Neesmu nomirusi, ja nu kādam interesē 😉Tikai nerakstās. Pagājušā nedēļa emocionāli bija ļoti smaga. Fiziski tā nekas, ārstēšanās notiek, audzējs rūk, otrā ķīmija panesās salīdzinoši labi, vīkendā atkal palaida no slimnīcas laukā. Bet iekšiņā elle. Kādreiz pastāstīšu vairāk, kad psihoterapija būs devusi kādu rezultātu. Pagaidām iet kā pa celmiem, jo man ir tā stulbā jebļa ar loģisku un racionālu prātu no vienas puses, un hiperjūtīgu dvēseli no otras. Es: - Viņš lasa un laiko manus tvītus. Terapeite: - Ja tu viņam kaut ko nozīmētu, viņš ar zemenēm stāvētu pie tavas palātas. Apmēram tā arī pamazām ārstējamies ☺️ Onkoloģija ir biopsihoemocionāla saslimšana, un šeit nodaļā pilnīgi visas sievietes nonākušas pēc milzīga stresa, emocionālām traumām, briesmīgiem zaudējumiem vai pārcilvēcīgām sāpēm. Pilnīgi visas. Vēzis ir tikai sekas. Es katru reizi starošanā lūdzu Dieviņu, lai tā radiācija izdedzina laukā arī manas rūgtās mīlestības pēdējās paliekas... Šodien bija 13 starošana, vēl kāds strēķītis darba priekšā, bet daktere teica, ka dinamika jau rādās laba. Rīt pilinās trešo ķīmiju no kopskaitā četrām. Visas blaknes, kas man ir, ir tomēr panesamas. Viss ir paciešams, tikai sirdssāpes ne. Līdz citai reizei, saudzējiet viens otru😉 #onkoloģija #emocionālāveselība #stiprinātsevi

Zinātnieki no ASV un Izraēlas atklājuši jaunu imūnšūnu veidu - rupturoblastus, kas spēj eksplodēt, reaģējot uz audzēju vai baktēriju klātbūtni, iznīcinot tos, kā arī savus blakus esošos audus, un šis mehānisms ļauj organismam aizsargāties pret lieliem bojājumiem. #imūnšūnas #audzējs #reģenerācija