12 gadus veca meitene Čehijā dzemdēja bērnu pēc tam, kad viņas brālis, kurš viņai uzbruka, tika atzīts par bērna tēvu, un tiesa viņam piesprieda trīs gadu nosacītu sodu un kompensāciju 12 500 eiro. #Grūtniecība #nepilngadīga_grūtniece #Čehija
Vīrs man bija atvedis kleitu, lai nav jābrauc mājās novalkātās slimnīcas drēbēs. Es gribēju izskatīties cik vien normāli iespējams, satiekot meitu. Braucot šurp jau nezinājām vai paliksim, cik ilgi, steigā pat nepaņēmu āra jaku, aizpēros džemperī. Tā āra jaka mani tā arī vēl gaida mājās, bet es jau arī nekur ārā neeju, lai gan vīra vecāku mājas ir ļoti klusā, skaistā vietā. Saku vīram, ka šī ir brīnišķigi mierpilna vieta, kur dzīt. Vakar teicu vīram, ka “jāuzliek drosmīga seja” (put on a brave face) un jābrauc pie meitas. Uzņēmām arī bildi, jo mēs dodamies mājās ar cerību, ka stāstam būs labas beigas un kādu dienu varēsim Lūkasam rādīt kā mums gāja, cīnoties par viņu. Apskatot bildi, sapratu, ka mana drosmīgā seja ir diezgan nožēlojama un nogurusi, bet iekšēji es jūtos spēcīgāka. Citu variantu jau nav. Varbūt man tas no Lūkasa, viņa DNS šobrīd saplūst ar manējo, mans stiprais dēls dara mani stiprāku, cita izskaidrojuma man nav tam kā mēs ejam uz priekšu. Jocīgi redzēt cik daudz mazāks ir puncis, bet vecmāte teica, ka tas ir normāli, jo tas nav pilns ar ūdeni. Šodien, skatoties spogulī, šķiet, ka varbūt tas ir drusku lielāks? Nav bijusi asiņošana jau otro dienu, šķiet, ka gļotu korķis ir norimis vai vismaz lēnāks. Ūdens vēl tek, bet man teica, ka varot tecēt līdz pat dzemdībām, galvenais, lai saražojas vairāk kā iztek. Vai tas kaut ko nozīmē mēs, protams, nevaram zināt, bet tik ļoti gribas cerēt. No otras puses ir ļoti bail, ka viss beigsies tieši tāpat kā mēs domājām sākumā, tikai drusciņ vēlāk. Reizēm viss pierimst tieši pirms vētras. Tas mums ir devis laiku sagatavoties praktiski, bet emocionāli ir ļoti grūti. 80% gadījumos dzemdības sākas pirmo divu nedēļu laikā, rīt būs pagājusi nedēļa. Visbiežāk dzemdības sākas 24h laikā, arī pirmās 72h ir kritiskas, bet viss ir cipari un dati, kas neko neparedz un negarantē. Tas cipars, kuru turam acu priekšā ir 6% iespējamība, ka viņš tiks līdz 28. nedēļai. Ārsts atteica nosūtīt mani uz to otru slimnīcu kaut vairākkārt uzstāju, ka gribu otru viedokli. Viņš teica, ka ja tikšu līdz 20 nedēļām, tad apskatīsim Lūkasu un redzēsim vai ir jēga piesaistīt “fetal medicine” speciālistus. Līdz tam man uz slimnīcu jādodas 2x nedēļā - sekot infekcijas gaitai, paklausīties viņa sirsniņu, bet tikai ar dopleri, un tikai tāpēc, ka tas ir mans vienīgais kritērijs tam vai piekritīšu ierosināšanai. Apskatīt viņu līdz 20. nedēļai neļaus, neļāva arī izrakstoties, lai gan teicu, ka man ir svarīgi zināt vai ūdens kabatiņu paliek vairāk, vai ir kādi priekšvēstneši dzemdībām, lai es morāli varu sagatavoties. Cilvēcīgais faktors arī šķiet ir medicīniski maznozīmīgs. Netālu no slimnīcas ir privāta klīnika, kur veic sonogrammas. Sazinājos ar viņiem un cenšos sarunāt vizīti rītdienai, lai viena brauciena ietvaros varam apvienot gan slimnīcu, gan sonogrammu, jo abas ir blakus pilsētā un man ir bail lieki braukāt. Man ir bail arī pieliekties, klepot un iet uz tualeti. Klīnika bija saprotoša un mēģinās kaut ko izdomāt, lai man būtu iespēja visu apvienot vienā braucienā. Tā nu šobrīd mēs ceram sagaidīt rītdienu, pēc tam nākamo otrdienu, 20 nedēļas, 28 nedēļas un varbūt, nu varbūt… Bija labi satikt meitu, arī viņai ir lielas emocijas, bet piecos gados nav vārdu, lai tās saprastu. Šobrīd draudzene viņu ir aizvedusi uz pulciņu, vīrs cenšas atgriezties darba ritmā un es attapos sēžot, ne īsti kaut ko spējīga darīt, ne arī neieciklēties uz to, ko vēl es varētu izdarīt. Gaidu rītdienu, lūdzu, lai tā pienāk arī Lūkasam. Mēs esam tikuši līdz 16 nedēļām un arī tas nav maznozīmīgi. Patiesībā, tas mums nozīmē ļoti, ļoti daudz! #grūtniecība #cerība # ģimene
