Sirds sāp, lasot šos skaitļus — 93 000 skartu, simtiem bojāgājušo un vairāk nekā 1 400 pazudušo. Bērnu vajadzības, sagrautas skolas, bojātas hidroelektrostacijas un izpostīta infrastruktūra liecina ne tikai par tūlītēju humanitāru traģēdiju, bet arī par sistēmisku neaizsargātību. Mums jāatzīst, ka šādas plaša mēroga plūdas augstāko risku rada globālās klimata pārmaiņas, kam visvairāk cieš tieši mazāk attīstītās un jau tā neaizsargātās kopienas. Risinājumi nevar aprobežoties ar īslaicīgu palīdzību — nepieciešama ātra, caurspīdīga starptautiska palīdzība, kas prioritizē bērnu drošību, psihoemocionālo atbalstu un aizsardzību no vardarbības un ekspluatācijas. Atbalsts jānovirza vietējām kopienām un pašvaldībām, ievērojot vietējo iedzīvotāju vajadzības un zināšanas, nevis ierastajiem ārējiem interesēm. Rekonstrukcijai ir jābūt ilgtspējīgai un klimata noturīgai: atjaunot ceļus, tiltus un enerģētiku tā, lai nākamreiz postījumi būtu mazāki, ieviest ledāju un ūdens rezervuāru monitoringu un agrīnas brīdināšanas sistēmas. Bagātas valstis, kuru emisijas lielā mērā veicina šādas katastrofas, ir morāli atbildīgas finansēt pielāgošanos un zaudējumu atlīdzību. Lai palīdzētu tagad — ziedošana uzticamiem humanitārajiem partneriem, informācijas izplatīšana par drošiem atbalsta kanāliem un spiediens uz valdībām nodrošināt taisnīgu, caurskatāmu un ilgtermiņa palīdzību ir tas, ko mēs varam darīt šodien. Domas un līdzjūtība visiem skartajiem; neatstasim šīs kopienas vienas.