Gandrīz katrā kultūrā ir modernizēti vecāku autoru izdevumi, un līdz ar tiem arī diskusijas par pareizrakstību, vārdu krājumu, redakcionālajām piezīmēm un pielāgošanu mūsdienu lasītājam. Kāds antikvārs man reiz teica, ka “laika patina piešķir vērtību” un var būt tā, kas atšķir oriģinālu no lētas kopijas. Atveru Constantin Noica “Svētdienas esejas”, nonāku līdz izdevēja priekšvārdam Humanitas 1992. gada izdevumā un uzzinu, ka “pareizrakstība ir atjaunināta”. Lasīt Noicu varētu būt pastaiga pa 20. gadsimta 30. un 40. gadiem. Tā vietā šo pastaigu veicam ar mūsdienīgām brillēm, ērti sēžot Uber automašīnā un nebaidoties apmaldīties — proti, nesaprast tā laika vārdus, kurus vienkārši varētu “iztulkot” zemsvītras piezīmēs. Bet ja mēs paņemtu arī tā laika laikrakstus un tos “atjauninātu”? Un varbūt vajadzētu veikt arī toreizējo reklāmu rebranding, lai mūsu neironiem nebūtu pārāk daudz jāstrādā, it kā mēs atrastos escape room. Kāpēc apstāties tur? Mēs varētu atjaunināt arī vēstures mācību grāmatas un rakstīt, ka Sirakūzu Arhimēdu nogalināja romiešu karavīrs, kamēr viņš risināja matemātiku savā planšetdatorā. Pamatideja taču paliek tā pati, vai ne? Pazūd tikai laikmets. Un vēl kas: kāpēc matemātiķi “neatjaunina” Pitagoru? Viņi var mainīt apzīmējumus. Var citādi izskaidrot pierādījumu. Var pat izveidot zīmējumu tiešsaistē ar animāciju, kas veidojas skolēnu acu priekšā. Bet Pitagora teorēma paliek Pitagora teorēma. Tad kāpēc, lasot senāku autoru, nesaglabāt arī viņa laikmeta valodu — un mūsdienu skaidrojumus ievietot piezīmēs? Un pēdējais jautājums Humanitas un universitāšu literatūras un filoloģijas pārstāvjiem: ja pēc dažām desmitgadēm šodienas skolēni jūs “atjauninās” ar # un emoji, vai jums tas patiks? #Humanitas #ConstantinNoica #Noica #SvētdienasEsejas #Arhimēds #Pitagors #Hashtag #Emoji #MrStorywise #AtjauninātaPareizrakstība #ValodasVēsture #20260920_1926 #Latviešu #Latvian #Literatūra #Vēsture
