Turcijas Veselības ministrija ir sodījusi vairāk nekā simts dzemdību speciālistus par pārmērīgi augstu ķeizargrieziena operāciju skaitu, kas valsti padara par līderi OECD dalībvalstu vidū šajā jomā, un šie pasākumi ir daļa no valdības kampaņas, lai veicinātu dabisko dzemdību skaitu. #Turcija #Dzemdības #Ķeizargriezieni
Rīgā dzemdību laikā traģiski mirusi divu bērnu māte, kuras vīrs pēc nelaimes lūdzis policijai izmeklēt iespējamu ārstu nolaidību, taču saņēmis atteikumu kriminālprocesa uzsākšanai, lai gan eksperti norādījuši uz ārstēšanas procesā nodarītu kaitējumu. #Dzemdības #Veselība #Kriminālziņas
24. jūnijā, 6.59 no rīta, pasaulē nāca mūsu dēls Lūkass. Viņš svēra 196 gramus. Un ir ļoti savādi apzināties, ka viņa nāves diena nāca pirms viņa dzimšanas dienas. Viņš manī nodzīvoja 18 nedēļas un 4 dienas. Mums bija 3 papildus nedēļas, kuru laikā mēs saglabājam ierakstu ar viņa sirdspukstiem, tajā laikā viņš izauga pietiekami liels, lai puncī dzirdētu arī savā tēta un lielās māsas balsi. Pietiekami liels, lai mēs varētu paņemt mājās viņa roku un pēdiņu nospiedumus. Pietiekami liels, lai mēs varētu viņu ievīstīt sedziņā un samīļot. Savādi to teikt, bet pat pietiekami liels, lai varētu pateikt, ka viņam ir mans deguns. Vīrs viņu nokristīja, mēs atvadījāmies un tad, tā vietā, lai vestu viņu mājās, viņš tika aiznests prom. Nākamreiz viņam tuvumā būšu viņa bērēs. Pašas dzemdības bija salīdzinoši vieglas, pat savā ziņā dziedinošas. Mans pēdējais svarīgais darbs kā viņa mammai. Dzemdības ilga apmēram 8 stundas, ar mani bija vīrs. Visādi citādi, ja iznākums būtu savādāks, tās būtu bijušas tieši tādas dzemdības, kādas es ar viņu biju plānojusi, kad par to pāris mēnešus atpakaļ runāju ar savu vecmāti. Ņemot vērā, ka viņš vēl bija tikai pusceļā, vēl pavisam mazs, man nebija nekādu komplikāciju, plīsumu vai pārāk liels asins zaudējums, tāpēc mājās devāmies jau tajā pašā dienā. Lai gan šeit tā ir pieņemta prakse, pēc dzemdībām ātri dodas mājās, taču mums teica, ka vecmāte apraudzīs tuvāko dienu laikā pie mums mājās. Es saprotu, ka tas skan stulbi, bet vakar, jau mājās, es domāju par to, ka nu kā viņš tur slimnīcā tagad, viens.. Vienīgais mierinājums, ka es zinu, ka viņš nav viens, ka es viņu satikšu atkal, bet vienlaikus, tas mani atstāj kaut kur pa vidu- gribot būt te ar meitu un vīru, un tur - ar Lūkasu. Bet mēs zinājām, ka brauksim mājās bez viņa, jau kad zvanīju vecmātei. Domāju, ka skaidrs bija arī vīra vecākiem, jau no tā, zemapziņā visiem nepārprotamā kliedziena, kas nāk no mātes, kura zaudē savu bērnu. Šoreiz uz slimnīcu devāmies ātrās palīdzības mašīnā, es uz to aizgāju zeķēs, vīrs tikai paķēra kurpes un somu, kas jau pāris nedēļas bija sakrāmēta tieši šādam gadījumam. Tagad, esot mājās, ir tik sirreāla sajūta. Meita vēl ir pie draudzenes, mēs gribējām ieviest mājās kārtību, nomainīt gultas veļu, piepildīt ledusskapi, lai viņa var atgriezties normālos apstākļos. Nu cik nu. Es te nebiju bijusi 3 nedēļas, vīrs tikai ik pāris, ātri ieskriet pēc kādām mantām, pabarot un sabužināt kaķus (vīra tēvs kategoriski neļāva mums viņus ņemt pie viņiem, bet meita ir tā sailgojusies, ka satikt kaķus jau vien būs priecīgs notikums). Dārzs ir aizaudzis. Trīs nedēļas nepļauta zāle, salikt atpakaļ visus tehniskos pričendāļus - tas šodien ir vīra darāmo darbu sarakstā. Ironiski, ka dienā, kad zaudējām Lūkasu, man pienāca paziņojums par uzsāktu administratīvo lietu, jo ar visu šo nebiju saorganizējusi zāles pļaušanu arī mūsu īpašumā Latvijā. Atbilde uz saņemto paziņojumu bija pēdējais, ko izdarīju pirms aizgāju uz tualeti un, tad jau... Tas, protams, ir nesaistīti, bet vienkārši tā dzīves vienmuļība un haotiskums vienlaikus - nenopļauta zāle, traģēdija, atkal nenopļauta zāle. Meitai šodien zīmēšanas nodarbība, kaut kad jāsazinās ar apbedīšanas biroju, mazgājas veļa... Es vakar raudāju (ar vīru sarunājām, ka līdz Lūkass piedzims, mēs turamies, jo man bija bail, ka es citādi neizturēšu), raudot, prasīju vīram - kā mēs vispār spēsim turpināt vienkārši dzīvot, uz ko viņš atbildēja "we'll find out". Un tieši tāpēc es viņu tik ļoti mīlu, viņa spēku, pārliecību, ticību mums. Man vajag visus pasaules vārdus un tāpat nespēju izrunāt, izsāpēt, līdz galam izteikt. Bet viņa "we'll find out" ir iemesls kāpēc es daru lielas un gandrīz absurdi sadzīviskas lietas dienu pēc tam, kad apskāvu savu dēlu pirmo un pēdējo reizi. #Dzimšana #Zaudējums #MātesMīlestība
Vīrs man bija atvedis kleitu, lai nav jābrauc mājās novalkātās slimnīcas drēbēs. Es gribēju izskatīties cik vien normāli iespējams, satiekot meitu. Braucot šurp jau nezinājām vai paliksim, cik ilgi, steigā pat nepaņēmu āra jaku, aizpēros džemperī. Tā āra jaka mani tā arī vēl gaida mājās, bet es jau arī nekur ārā neeju, lai gan vīra vecāku mājas ir ļoti klusā, skaistā vietā. Saku vīram, ka šī ir brīnišķigi mierpilna vieta, kur dzīt. Vakar teicu vīram, ka “jāuzliek drosmīga seja” (put on a brave face) un jābrauc pie meitas. Uzņēmām arī bildi, jo mēs dodamies mājās ar cerību, ka stāstam būs labas beigas un kādu dienu varēsim Lūkasam rādīt kā mums gāja, cīnoties par viņu. Apskatot bildi, sapratu, ka mana drosmīgā seja ir diezgan nožēlojama un nogurusi, bet iekšēji es jūtos spēcīgāka. Citu variantu jau nav. Varbūt man tas no Lūkasa, viņa DNS šobrīd saplūst ar manējo, mans stiprais dēls dara mani stiprāku, cita izskaidrojuma man nav tam kā mēs ejam uz priekšu. Jocīgi redzēt cik daudz mazāks ir puncis, bet vecmāte teica, ka tas ir normāli, jo tas nav pilns ar ūdeni. Šodien, skatoties spogulī, šķiet, ka varbūt tas ir drusku lielāks? Nav bijusi asiņošana jau otro dienu, šķiet, ka gļotu korķis ir norimis vai vismaz lēnāks. Ūdens vēl tek, bet man teica, ka varot tecēt līdz pat dzemdībām, galvenais, lai saražojas vairāk kā iztek. Vai tas kaut ko nozīmē mēs, protams, nevaram zināt, bet tik ļoti gribas cerēt. No otras puses ir ļoti bail, ka viss beigsies tieši tāpat kā mēs domājām sākumā, tikai drusciņ vēlāk. Reizēm viss pierimst tieši pirms vētras. Tas mums ir devis laiku sagatavoties praktiski, bet emocionāli ir ļoti grūti. 80% gadījumos dzemdības sākas pirmo divu nedēļu laikā, rīt būs pagājusi nedēļa. Visbiežāk dzemdības sākas 24h laikā, arī pirmās 72h ir kritiskas, bet viss ir cipari un dati, kas neko neparedz un negarantē. Tas cipars, kuru turam acu priekšā ir 6% iespējamība, ka viņš tiks līdz 28. nedēļai. Ārsts atteica nosūtīt mani uz to otru slimnīcu kaut vairākkārt uzstāju, ka gribu otru viedokli. Viņš teica, ka ja tikšu līdz 20 nedēļām, tad apskatīsim Lūkasu un redzēsim vai ir jēga piesaistīt “fetal medicine” speciālistus. Līdz tam man uz slimnīcu jādodas 2x nedēļā - sekot infekcijas gaitai, paklausīties viņa sirsniņu, bet tikai ar dopleri, un tikai tāpēc, ka tas ir mans vienīgais kritērijs tam vai piekritīšu ierosināšanai. Apskatīt viņu līdz 20. nedēļai neļaus, neļāva arī izrakstoties, lai gan teicu, ka man ir svarīgi zināt vai ūdens kabatiņu paliek vairāk, vai ir kādi priekšvēstneši dzemdībām, lai es morāli varu sagatavoties. Cilvēcīgais faktors arī šķiet ir medicīniski maznozīmīgs. Netālu no slimnīcas ir privāta klīnika, kur veic sonogrammas. Sazinājos ar viņiem un cenšos sarunāt vizīti rītdienai, lai viena brauciena ietvaros varam apvienot gan slimnīcu, gan sonogrammu, jo abas ir blakus pilsētā un man ir bail lieki braukāt. Man ir bail arī pieliekties, klepot un iet uz tualeti. Klīnika bija saprotoša un mēģinās kaut ko izdomāt, lai man būtu iespēja visu apvienot vienā braucienā. Tā nu šobrīd mēs ceram sagaidīt rītdienu, pēc tam nākamo otrdienu, 20 nedēļas, 28 nedēļas un varbūt, nu varbūt… Bija labi satikt meitu, arī viņai ir lielas emocijas, bet piecos gados nav vārdu, lai tās saprastu. Šobrīd draudzene viņu ir aizvedusi uz pulciņu, vīrs cenšas atgriezties darba ritmā un es attapos sēžot, ne īsti kaut ko spējīga darīt, ne arī neieciklēties uz to, ko vēl es varētu izdarīt. Gaidu rītdienu, lūdzu, lai tā pienāk arī Lūkasam. Mēs esam tikuši līdz 16 nedēļām un arī tas nav maznozīmīgi. Patiesībā, tas mums nozīmē ļoti, ļoti daudz! #grūtniecība #cerība # ģimene
Pat nezinu kā šo iesākt… Mums ļoti nepieciešamas lūgšanas un labas domas. Šobrīd nemeklējam padomus vai ieteikumus, tikai tos, kuri lūdz - aizlūdziet par mums. Ja ne, lūdzu, vienkārši piedomājiet. Vakar, nepilnās 16 nedēļās, es pamodos no tā, ka man nogāja ūdeņi. Braucot uz slimnīcu mēs lūdzam kaut tikai viņam būtu sirdspuksti, kaut tikai viņam vēl būtu palicis augļūdens, kaut varētu kaut ko darīt. Mēs tikām sadzirdēti. Viņam vēl bija pavisam mazliet augļūdens un sirsniņa pukstēja. Ārsti deva cerību, piesardzīgi, bet tomēr. Man bija jāpaliek slimnīcā, lai saprastu vai man ir infekcija, kas to izraisīja. Gandrīz vai labas ziņas - jā! Vēl pirms atnāca rezultāti uzsākām antibiotiku kursu. Vīrs aizveda meitu pie draudzenes un atgriezās, lai būtu ar mani. Viņam atļāva palikt ar mani, kas ir bijusi vēl viena svētība, jo es nespētu viena atvadīties no mūsu dēla, man vienkārši tam nav iekšā, es to nespēju pat iedomāties. Lai būtu reālistiski, man arī tika izstāstīts kā notiktu dzemdības, ja tās sāktos. Gandrīz kā parasti - kontrakcijas, bērniņš būtu jāspiež. Man iestājās histēriska panika, jo es nezinu kā dzemdēt bērnu, kuru es tik ļoti vēl vēlos ar mums. Bet mēs turpinam cerēt. Infekcija tiek ārstēta un varbūt, ka augļapvalks var “sadzīt” pietiekami, lai ūdens saražotos pietiekami, lai viņam pietiktu. Tā varot notikt, mēs lasījām līdz par 30% gadījumos bērniņš var palikt ar mums un piedzimt pēc 24. nedēļas, kad būtu kaut vismazākā iespēja censties viņu glābt. Vakar man sākās asiņošana, es atkal kritu panikā, jo man teica, ka tas būtu pirmais signāls, ka sākas dzemdības. Asiņošana apstājās, taču es nevarēju atgūt elpu, nomierināties. Es neesmu gatava, viņš tam nav gatavs. Man iedeva kaut ko nomierinošu. Mēs ar vīru apskāvušies gulējām palātas gultā, runājam par mūsu dēlu, ar mūsu dēlu. Mums teica, ka šodien vai rīt varētu būt vēl viena sonogramma, redzēt kā viņam iet. Kaut kad nakts vidū mēs iemigām. Šorīt ap četriem man iespējams pazuda glotu korķis. Atkal nezinam. Ceram, ka nē. Man šķiet, ka es viņu vēl jūtu, bet ir grūti pateikt. Mēs ceram, ka mans ķermenis viņu noturēs, ka viņš izķepurosies. Mēs viņu ļoti mīlam, viņa vārds ir Lūkass, lūdzu turiet mūs savās domās 🤍 #Cerība #Lūgšanas #Mīlestība
