Search

It is very sad when a person declares, the President of America, announces a law that strengthens sanctions against those who import Russian energy resources and the next day concludes an agreement with the aggressor that millions of tons will be supplied. It is simply unimaginable. Trump has mixed up the aggressor with the victim and continues to undermine democracy, human rights, and the rule of law, acknowledges experienced MEP Inese Vaidere ("New Unity"): "It is very sad when a person declares, the President of America, announces a law that strengthens sanctions against those who import Russian energy resources and the next day concludes an agreement with the aggressor that millions of tons will be supplied. It is simply unimaginable." #Tramps #Ukraina #ASV (translated)

J. wrote to Aija Lynx and Sanita Jemberg that they were confused by the shift in accents: according to him, one specific person was responsible for harming the girl, but attention has been diverted from this person's actions to those who have started talking about it. He added that in everyday life, people often get angry not about their own actions, but rather because someone has found out about them. #societāte #vainas #komunikācija (translated)

A new attack has occurred at the Riyadh airport, resulting in the death of one person and 11 injured, with responsibility taken by the Houthi rebels from Yemen, who have carried out several attacks on Saudi Arabia during this time. #HouthiUzbrukums #SaūdaArābija #Jemena (translated)

Alvis Hermanis announced that he has resigned from the position of leader of the party "We Change the Rules" and will henceforth remain a regular member. He acknowledged that he had not been able to convince the public of the need to change the rules, and therefore, in his opinion, the leadership should be entrusted to someone else, and the party members should decide on this matter. Hermanis recommended Jāzeps Baško for the leadership position, whom he described as an idealistic, smart, honest, persistent, and principled person. He urged other party members to support Baško. Hermanis also wrote that he would continue to implement the party's program but would start with himself and change his consciousness and habits. He expressed the view that it is not possible to transform the world, and pointed out that he would not give up on the goal but would try to achieve it differently. #partija #nākotne #izmaiņas (translated)

Gundars Aboliņš wrote that power quickly "gets to one's head," especially for people with weaker abilities. As an example, he mentioned Smiltēns' appearance in the media the previous day, where, according to Aboliņš, Smiltēns emphasized his personal contribution rather than the role of the party, team, or Kulbergs. Aboliņš criticized the idea of appointing Smiltēns as foreign minister, claiming that within a week he would undo what Kulbergs had built in the international arena over several months. He also referred to the Dunning–Kruger effect, asking whether lesser competence does not mean greater confidence in one's excellence. #politika #sabiedrība #komunikācija (translated)

The question regarding Ragozina is simple: is Latvia ready to politically state that a person who systematically disseminates messages beneficial to Russia and discredits Ukraine is not welcome to us? Such a decision falls within the competence of the Minister of Foreign Affairs, and it is not subject to appeal, unlike the entry ban, which falls under the competence of the Minister of the Interior and is subject to appeal. When loud headlines and quick publicity are needed, there was no problem quickly placing hockey players, musicians, and others on the list (and rightly so!). Meanwhile, against a person who has legitimized the aggressor's foreign policy for years from Europe and polished its image, there suddenly arises a strange blindness and cowardly shirking of responsibility. If the Ministry of Foreign Affairs is satisfied with Ragozina's actions and statements so far, just say it openly. Blaming the Minister of the Interior for shirking responsibility at a moment when they themselves are afraid to use the clearly delegated powers in the law is simply a sign of weakness. #Latvija #politika #Ukraina (translated)

Labvakar, te atkal es jūsu taimlainā 😊 "Trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā," rakstīju pirms piecām dienām. Kā orākulā skatījos. Tobrīd gan nebija ne jausmas, kā notikumi izvērtīsies. Visu laiku naivi gribu ticēt, ka esmu kaut kāda izredzētāka par citiem, bet aizvadītā trešdiena, ceturtdiena un vēl arī piektdiena mani nolika pie vietas. Izklāstīšu jums, norakstīšu nost un zinu, ka nekad vairs negribēšu pārlasīt. Šausmu cienītājiem zemāk arī īss izklaidējošs video, ko sūtīju draugiem. Bet tas jau no piektdienas, kad deguns no ļaunā murga bija beidzot laukā un jau kā survivor gaidīju mājāslaišanu. Par visu pēc kārtas. Otrdien tātad izpilināja pēdējo litru cisplatīna. Narkotiskais miedziņš, pamošanās, lielā apetīte un sārtie vaigi - viss kā ierasts. Nogāju uz "Lāčiem" pēc pāris gardumiņiem vakaram pie TV un devos dakterēt dvēseli - bija produktīva saruna pie psihoterapeites. Viņai tur kabinetā spogulis stāv... Fak, ģīmis viss nokrāsojies sarkans, āda gail. Tobrīd vēl nenojautu, ka organismā jau sākušies procesi, kas nakti pārvērtīs elles katlā. Pamodos drīz pēc pusnakts no tādām sāpēm, kādas nekad mūžā nebiju jutusi. Vai jums ir kādreiz sāpējuši kauli, kuros iestiprināta zobu sētiņa? Man arī nē. Tās nav zobu sāpes, tas ir kaut kas briesmīgāks vēl dziļi aiz dzerokļiem. Tad augstāk, pieres līnijā, tāda kā metāla stīpa nospriegota un spiež te ciešāk, te vājāk, te ciešāk, te atkal palaiž... Un it kā ar to būtu par maz, milzīgs sāpju zutis vicinās arī paša vēža lokalizācijā - iekšpusē ķermenim sāp visas tās vietas, kas no ārpuses atzīmētas ar flomāsteru starošanas vajadzībai. Šīs sāpes man bija liels WTF?, jo tajās vietās nekas vairs nebija sāpējis kopš brīža, kad atmetu smēķēšanu. Jā, tieši tik liels brīnums tas man likās - sāpes mitējās līdz ar pīpēšanas beigām un pazuda pavisam līdz ar ārstēšanās uzsākšanu. Es tak veselu mēnesi biju dzīvojusi bez onkoloģiskām sāpēm, bet tagad tās mani kā čūska apjož no visām pusēm. Mēģinu iemigt, brīžam sanāk, tad atkal pēc pāris stundām eksekūcija sākas no jauna, un es žēloju sevi, ka nepagulēšu, ka tūlīt jau uz stariem jāceļas... Modinātājs, pamostos. Sāpes iegurnī pazudušas, zobu kaulos arī, tikai galva briesmīgi sāp. Dodos uz tualeti darīt visu to, ko stariem vajag, ieraugu sevi spogulī un... nomiru. Vēl pirms padsmit stundām izskatījos pēc cilvēka, a tagad - ap acīm balts, galvas vietā sarkans pilnmēness, āda gluda un uzpampusi spīdīga, vārdsakot - skats kā bomzei pēc pusgada kodiena. Vēss ūdens nelīdz. Tik ļoti sevis žēl.. un man vēl cauri visai slimnīcai šādā paskatā jāiet. Es katru rītu saulaini kā Polianna sveicinu visus, kas nāk pretī, bet tagad izlemju paslēpt to neglīteni hūdijā - mērķis ir ātri uz stariem, ātri atpakaļ un nomirt te pavisam, ja iespējams. Tik rūgta šī dzīve, tik skumjš tās fināls, un nekad nebūs gaišāk - šādas domas galvā. Pentagonā mani ierauga seksīgā Viktorija, un viņa skatās tā, ka izplūstu asarās. "Dočenka..," viņa novelk, lai arī esmu gadu vecāka par Viktoriju. Apskauj. Man nekas nav jāpaskaidro, viņa vienkārši pastāv mani saspiedusi un tad nogulda uz stikla paplātes. '"Tu esi karsta. Temperatūra," saka otra kolēģe, vecākā kundzīte, un atkal noglāsta man vēderu. Abas novienojas, ka situācija nav laba, bet starosim. Ja rīt man būs vairāk par 38'C, tad gan starot nedrīkstēs. Te vietā atzīmēt, ka briesmīgas mokas pat racionālu cilvēku par muļķi var padarīt. Katrā palātā ir vismaz trīs SOS pogas, kas piegādā signālu māsu dežūristabā. No īsās instruktāžas es biju sapratusi, ka poga jāspiež galējas bezpalīdzības gadījumā, respektīvi, kad cilvēks pakritis un nevar ar sevi neko. Pat prātā neienāca, ka manas mocības arī traktējas kā emergency pogas vērts notikums. Nē, es kā tāds stoiķis ciešu un īdu, vaidu un raudu, bet pogu vispār neattiecinu uz sevi... No rīta dabūju kārtīgu sutu - vairākas galvas pār manu gultu noliekušās saka: "Bet kam tad mēs te naktīs esam? Slimnīcā nevienam un nekad nav jācieš sāpes! Saulīt, nu kāpēc nesauci?" Jātzīst, viņu izmisums bija pamatots. Mūsdienu medicīna noteikti būtu glābusi, ja vien pati būtu iedomājusies, ka jāsauc palīdzība. Esmu cilvēks bez slimnīcu pieredzes, nezināju. Tātad pēc stariem manā palātā sākas iepriekš neredzēta rosība. Temperatūra virs 38'. Paņem visas iespējamās analīzes, tostarp kovidu, gripu utt. Katrai māsiņai sava versija par to, ko tās sāpes nozīmēja. Man vislabāk patīk māsas Ilzes teiktais: "Tas jau labi! Audzējam sācies sabrukšanas process!" Te es citiem uz priekšdienām gribu pateikt - ņemt vērā drīkst tikai ārstu teikto. Māsas, lai arī strādā onkoloģijā, patiesībā neko daudz no tā visa nerubī, viņas bieži vien pauž vnk savus pieņēmumus vai šur tur izlasīto, gluži kā tu un es - jomā nekompetenti cilvēki. Jā, audzējs procesā tiešām kādā brīdī sāk brukt, bet to nepavada temperatūra. Un temperatūra nerodas no cisplatīna, kā man viena māsa gribēja ieskaidrot. Visticamāk, tovakar, ejot uz "Lāču" bodīti, es vnk saaukstējos. Imunitāte pa mēnesi tik novājināta, ka pietika ar mazu caurvēju, lai man būtu baisākā nakts mūžā. Kas interesanti - man lieto tā dēvēto "balto" ķīmiju, to, kas atstāj matus. Ja tāda ir maigā, tad nestādos priekšā, kam cauri iet dāmas, kurām skeletā lej "sarkano" ķīmiju. Ārprāts. Visu cieņu, ja to var izturēt. Es laikam izkāptu pa logu. Ceturtdiena. Sāpju vairs nav, ģīmis atkal atguvis normālas aprises, bet jūtu, ka dūša nav laba. Sagumu, vai tiešām dabūšu izbaudīt vēl arī slavenās vemšanas? Pietiek jau ar caurejām. Iepilina pretvemšanas šķidrumu un vienojamies, ka piektdien tad izpilnās vēl vienu (ar ko tas beidzās, sk. video.) Līdz vemšanām netiku, taču šķebināšana nepamet visu nedēļu. Citrontēja palīdz, ingvers palīdz. Ceturtā arī bija mana pēdējā ķīmija, tā ka vairs laikam tāda mēroga mocību nebūs. Vēl mēnesi cisplatīns uzkavēsies organismā un darīs savu darāmo pieņemamā formā. Nobeigšu uz nots, kas man liek raudāt. Viktorija, šis radioloģijas eņģelis. Ceturtdien es viņai čukstēju, ka man nolaižas rokas un fundamentāli vairs neredzu nākotni. Jā, divus trīs gadus viņas man šeit uzdāvinās, bet tālāk ko? Viktorija pieliecas man tuvu klāt, spoži zilās acis burtiski pāris cm no manām zaļajām, un viņa nopietni kā gadsimta darījumā saka: "Rīt atnes man lapiņu, uz kuras uzraksti savu lielāko vēlēšanos. Aizloki, aizlīmē, atdosi man." Un tad pati kļūst emocionāla - izrādās, pirms dažiem gadiem viņai bijusi "pilnīgi bezcerīga" situācija ar bērnu, viņa atstājusi savu zīmīti Prāgā uz Kārļa tilta, un bezcerīgais stāvoklis sācis uzlaboties, līdz bijis pavisam labi. Un piektdien pēc darba viņa atkal lidos turp. Sestdien no rīta telefonā ieraugu ziņu no viņas. Nu kā lai te neraud? Viktorijai, vnk algotai RAKUS darbiniecei, neviens neliek savā privātajā laikā turēt rūpi par pacientiem, kuru tur ir simtiem... Tieši tik kolosāli ir sirdscilvēki savā vietā 🥺 Un visām šīm, iespējams, naivajām ticības lietiņām un placebo tomēr atrodas vieta blakus protokolētai medicīnai. Nu viss, šis baigi gari sanāca. Eju gulēt, rīt man atkal 7.50 stari. Viktorija vēl nebūs atpakaļ, toties būs superīgā feinā kundzīte ar "Yes, perfecto!" Četras nedēļas slimnīcā nolauztas, vēl divas priekšā. Atļaušos vēlreiz atgādināt, ka laicīga došanās pie ārstiem jebkuru mazāko aizdomu gadījumā aiztaupīs jums to, ko piedzīvoju es. Atgādināšu arī no aizsaules, ja nu kas 😉 #ķīmija #veselība #slimnīca

Nekas laikam tik labi neilustrē, ko nozīmē “Progresīvie” pie varas, kā Kaspara Briškena karjera. Cilvēks algā vien no satiksmes nozares ir izsūcis miljonu, atbildēja par stratēģijām, plānošanu, ieņēma ministra amatu, bet kāds ir darbības rezultāts? Rail Baltica ir sadārdzināts un nebūvējas, nekas vairāk par nevienam nevajadzīgo pāli Daugavā un staciju pie lidostas tā arī nesanāca, pat projektēt un zemi atsavināt nevarēja pabeigt. Savukārt AirBaltic pieprasīja Chapter 11 bankrotu. Simtiem miljonu pazaudēti un izpļekarēti, vēl miljons izmaksāts algā vienam “progresīvajam" speciālistam, un beigās nekas nebūvējas, viss sadārdzinās un bankrotē. Tieši tāpēc “Progresīvos” vairs nedrīkst pielaist pie varas nekur! #Progresīvie #RailBaltica #Latvija

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

💅 Rosļikova partija uz debatēm nosūtīja 2004. gadā dzimušu meiteni, kura strādā skaistumkopšanas salonā. Kas notika pēc tam, ir visiem zināms, taču paskatīsimies uz šo situāciju no cita skatpunkta. 🤷🏻‍♂️ Mēs jau vairākkārt esam apsprieduši debašu epizodi, kad Violeta Drozdoviča no Rosļikova partijas nespēja atbildēt uz vienkāršu jautājumu: vai taisnība, ka Krima ir krievijas okupēta Ukrainas teritorija? Tas, ka viņa ir vateniece, tāpat kā visi viņas partijas biedri, ir skaidrs bez liekām diskusijām, tāpēc netērēsim tam laiku. ❗️ Taču saistībā ar šo mani ieinteresēja vairāki citi aspekti. Violeta dzimusi 2004. gadā, kad Latvija iestājās NATO un ES. Faktiski viņa ir tikpat veca kā mūsu valsts dalība šajās abās institūcijās. 💶 Visus šos gadus valsts tērēja milzīgus līdzekļus okupantu un viņu pēcnācēju integrācijai, un, lūk, rezultāts — meitene, kura dzimusi jau 21. gadsimtā un kura nespēj piekrist tam, ka krievija ir okupējusi daļu Ukrainas. 🤯 Saprotiet, pati Violeta un viņas uzvedība debatēs mani īpaši neinteresē. Mani ļoti satrauc milzīgā problēma ar nelojāli noskaņotiem Latvijas jauniešiem, kuri nāk iepriekšējās paaudzes vietā — paaudzes, kas piedzīvoja padomju savienību. 😵‍💫 Šie vatņiki ne tikai nav piedzīvojuši psrs — viņi pat neatceras Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru kā prezidentus. ⚠️ Vairs nav iespējams uz šo krīzi pievērt acis — tas ir mūsu sabiedrības diagnozes jautājums. Ir pienācis laiks atzīt, ka integrācija ir izgāzusies, ka visi šie integrācijas fondi ir mazefektīvi un nedod vēlamo rezultātu. Un jo ātrāk tiks izdarīti secinājumi, jo labāk — kamēr šo vatņiku vietā vēl nav nākusi paaudze, kas savas dzīves laikā nav pieredzējusi latus un santīmus. 🔥 Atsevišķi, protams, jāatzīmē, ka pēc 12 gadiem jautājums “Kam pieder Krima?” joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. Tas nav pārsteidzoši. Krima ir punkts, no kura sākās lielais karš, un punkts, kurā līdz pat šai dienai sabrūk putinistu argumentācija. 🤔 Atzīt okupāciju nozīmē atzīt, ka krievija ir pārkāpusi starptautiskās tiesības un Budapeštas memorandu. Neatzīt to nozīmē pieņemt loģiku “kurš stiprāks, tam taisnība”. Trešās godīgas atbildes nav. Tāpēc cilvēks vai nu pasaka to tieši, vai sāk izvairīties no atbildes. 🤦🏻‍♂️ Un noslēgumā piebildīšu, ka pati partija “Stabilitātei!” acīmredzami atrodas bēdīgā stāvoklī, ja viņiem jau ir tik maz cilvēku, ko sūtīt uz debatēm, ka tur jāiet meitenei, kura nesen beigusi skolu un strādā skaistumkopšanas salonā. Tas, protams, par kaut ko ļoti daudz liecina, ņemot vērā, ka šis politiskais balagāns parlamentā būs pārstāvēts vēl vismaz pusotru mēnesi. ❓ Kā jūs domājat — vai tas ir vienas partijas un konkrētas vatenieces izgāšanās debatēs, vai arī visas integrācijas sistēmas diagnoze? #vatņiki #stabilitātei #vēlēšanas #debates #Krima #debates #vēlēšanas #Krima

Šī ir smiešanās par veselības aprūpi. @Aslimnica padomē tiek iecelts cilvēks bez pieredzes veselības aprūpē, kurš nesen atkāpies no “Rīgas siltuma” valdes. Acīmredzot no siltumapgādes līdz slimnīcas pārvaldībai ir tikai viens solis. Tikmēr kompetenti nozares profesionāļi konkursā tiek atsijāti. Tieši kā interesēs šāds konkurss tika rīkots? #veselībasaprūpe #smiešanās #sociālāslietaskonkurss

🔥 Mamikins neies balsot uz Latvijas vēstniecību maskavā. Viņš ļoti baidās, ka tur viņu nogalinās, sadalīs gabalos un izšķīdinās skābē. Starp citu, balsot tur šogad tāpat nevarēs. 🤭 Tas ir ārkārtīgi smieklīgi! Nākamajās Saeimas vēlēšanās Mamikins neies balsot uz Latvijas vēstniecību maskavā, jo baidās, ka tur viņu nogalinās latvieši. 🤡 Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts paziņojis, ka esot pārliecināts: apmeklējot mūsu valsts vēstniecību, viņu tur vismaz arestēs un diplomātiskās automašīnas bagāžniekā aizvedīs uz Latviju, bet jau Latvijā ieslodzīs Rīgas Centrālcietumā. 😱 Mamikins arī neizslēdz iespēju, ka Latvijas diplomāti viņu varētu vispār nogalināt, sadalīt ķermeni gabalos un daudzgadējās dzeršanas dēļ ar lētu alkoholu piesātinātas mirstīgās atliekas izšķīdināt sērskābē turpat vēstniecības teritorijā. 🙈 Kad es to skatījos – es smējos kā nenormāls. Cik gan augsti cilvēks sevi vērtē, ja iedomājas, ka kāds vispār smērēs savas rokas ar tādu sūdu kā viņš. Tas taču ir reāls stāsts par “nenotveramo Džo”, kuru neviens nevarēja noķert tikai tāpēc, ka Džo nevienam nebija vajadzīgs. 😎 “Es nacistiem neticu!” — lepni paziņoja Mamikins. It kā tā dēvētie “nacisti” viņam būtu kaut ko apsolījuši vai piedāvājuši, bet viņš izrādījies gudrāks un no piedāvājuma atteicies! 🤷🏻‍♂️ Es pat teikšu vairāk — Andrej, šogad Latvijas vēstniecībā maskavā vispār nevarēs nobalsot! Šīs diplomātiskās pārstāvniecības nav CVK publicētajā ārvalstu vēlēšanu iecirkņu sarakstā. Tāpēc vari neuztraukties par savu dzīvību un mierīgi turpināt dzert. ❗️ Bet jūs, mani dārgie lasītāji, gan noteikti nāciet uz vēlēšanām! Jūs taču neesat tādi idioti un nedzīvojat maskavā. 🤯 Vienīgais, kas mani patiešām interesē, — kā šis kretīns mainīs savu pasi, kad tai beigsies derīguma termiņš? Krievijas dokumentus orki viņam, tāpat kā daudziem citiem no Latvijas tiesiskuma aizbēgušiem noziedzniekiem, izsniegt nesteidzas. Pieļauju, ka tuvākajos gados mūs sagaida pavisam konkrēts humora karnevāls. ❓ Kā jūs domājat — ko Mamikins izdomās, kad viņa Latvijas pasei beigsies derīguma termiņš? #Mamikins #Vēlēšanas #vatņiki #CVK #krievija #Vēlēšanas #Mamikins #krievija