Poki-san wished a good morning and asked if the readers had already woken up, had breakfast, and been to church. The entry stated that the little dog had repented of some sins and its heart had become as pure as a diamond egg, in which something valuable, such as a piece of cheese, could be placed. https://t.co/1cnB3uNOGx #labrīt #sirdsapziņa #brokastis (translated)
Teikšu godīgi — man viss iekšā vārās no šīs netaisnības. Kamēr valsts finansē krievu teātrus Latvijā un visādas krievu un baltkrievu biedrības, rūpējoties par svešu tautu kultūru, tikmēr uz saviem latviešu bērniem tai ir vienkārši nospļauties. Kā var būt tik cietsirdīga attieksme pret bērniem, kuri jau tā ir cietuši? Šie bērni ir izņemti no ģimenēm. Viņus jau ir nodevuši... Un tad nāk valsts, kurai būtu jābūt tam drošajam balstam, bet tā nespēj pat nodrošināt bērniem aprūpi viņu dzimtajā — latviešu — valodā. Kā var būt tāda kretīniska attieksme pret savu tautu? Kā?! Valsts turpina darboties labākajās padomju laiku tradīcijās un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem ir nodrošinājusi rusifikācijas nometni latviešu bērniem. Tiešām esat tādi mīkstie, ka nevarat atrast darbiniekus, kuri runā latviski? Jeb tas ir apzināts solis? Un šis ir vēl viens kliedzošs pierādījums tam, cik dziļā degradācijas un iznīcības stadijā ir nonākusi valsts pārvalde. Nespēja vadīt un pārvaldīt procesus ir pārāk acīmredzama. Kamēr valsts dāsni šķērdējas ar budžeta līdzekļiem, no SIF finansē imigrantu "integrēšanu" uz krievu valodas bāzes un pētījumus par to, kā jūtas Wolt un Bolt kurjeri, tikmēr latviešu bērni tiek atstāti šādā situācijā. Šajā aprūpes centrā gada budžets uz vienu bērnu ir mazāks par 200 eiro!!! Nopietni??? Paskaidrojiet man, kā valsti var vadīt tādi cilvēki? Kā var būt tāda nolaidība pret savu valsti, tautu un saviem bērniem? Manā skatījumā tas ir noziegums... Piedodiet, bet visiem vecajiem padomju domāšanas un valsts izzagšanas pārvaldes modeļiem un to uzturētājiem ir jāiet vēstures mēslainē!!! Un beidziet vienreiz muldēt, ka nav naudas valstij! Jums nav sirdsapziņas! Tā vienkārši vairs nedrīkst turpināties!!! #Latvija #TautasTiesības #BērnuAizsardzība
Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika
Vēl tikko, pāris dienas iepriekš, es jutos kā laimīgākais cilvēks uz pasaules. Es nekad savā mūžā neesmu piedzīvojusi tik pēkšņu sabrukšanu zem savām kājām. Tās nebija vienkārši attiecības - es nekad nebiju tik ļoti pārliecināta, ka beidzot esmu atradusi savu cilvēku. #mīlestība #laime #sirdsapziņa
Ja man kādreiz nāksies atgriezties darbā, tad sava skaidrā saprāta saglabāšanas nolūkos plānoju pieturēties pie dažiem svarīgiem baušļiem. 1) Pēc vislabākās sirdsapziņas darīt darbu. 2) Neizrādīt nekādu iniciatīvu. 3) Maksimāli izvairīties no komunikācijas ar kolēģiem un vadību. 4) Ja traucē pildīt 1. punktu, momentā pieslēgt juristu. Ir jāsaprot, ka darbs nav nekāda ģimene un vairumā gadījumu tam nav absolūti nekādas citas vērtības kā tikai naudas ieguves veids. #darbs #sirdsapziņa #komunikācija
