Kad nesen te tviterī kāda meitene publiski dokumentēja savu personisko traģēdiju - viņa dzemdēja jau vēderā mirušu mazuli -, es daļēji biju neizpratnē: nu kāpēc kaut kas tik ļoti intīms jāļauj lasīt tūkstošiem acu? Un vienlaikus viņu arī sapratu, jo norunāšana nost diezgan atvieglo. Ja vien cilvēks nav no tērauda taisīts, tādi stāsti paver empātijas slūžas, bet lielākā daļa droši vien nodomā - fuhh, cik labi, ka tas nenotiek ar mani. Cilvēks vispār iekārtots domāt, ka "ar mani jau tas nenotiks". Pirms nedēļas man bija dzimšanas diena, un nākamā nav apsolīta. Plakanšūnu karcinoma. Tur, kur sākas dzīvība. Tūlīt būs mēnesis, kopš slīdu pa zaļo koridoru. Sajūta ir kā tipināt ešafota virzienā, sajūta ir kā ellē, turklāt apzinoties, ka šis vēl ir tikai priekškambaris. Vai man jebkad varētu ienākt prātā, ka vēzis attiektos uz mani? Nē, protams. Tas kaut kā vienmēr atgadās ar citiem, kaut kur blakus, un tomēr - ar citiem... Tāpēc ieķēru iksa premium, lai nav ierobežots zīmju skaits, un tvītošu - esmu 100% droša, ka šo akurāt šajā mirklī lasa vismaz pārdesmit sievietes, kuras vēl neko nenojauš, bet faktiski jau atrodas pirmsvēža stadijā, kad to nelaimi var likvidēt ar pāris šņik-šņak un dzīvot laimīgi nost. Pirmkārt, nekādu simptomu nav gadiem. Man bikucīt sāpēja mugura. Kaut ko nepareizi daru sporta zālē, vienmēr nodomāju. Tad martā parādījās citi simptomi un te nu es esmu - aci pret aci ar nāves bailēm, ar simtiem eksistenciālu jautājumu, ar milzīgu cerību, ka Dieviņš taču nav sataisījies mani tik agri noņemt no trases, un ar totālu paļaušanos uz konvencionālo medicīnu. Ak, meitenes, ja vien es būtu aizgājusi uz skrīningu taisni tad, kad tā vēstule pienāca... Bet nē, tā ilgi nogulēja plauktā. Jo - "uz mani taču tas neattiecas, ar mani jau nekas tāds nenotiks". Pilnīgi noteikti arī starp jums ir tādas, kas laikus izdara visu, ko prasa pasaule, bet pie ārsta iet baidās. Pierakstiņš pie manikīra ir vienmēr, bet pierakstīties pie ārsta - ai, gan jau kaut kad 🙂 Šobrīd, kad vēl tikai gaidu konsīlija spriedumu, man ir daudz laika pārdomāt dzīvi. Lieki teikt, sajūta ir kā mazai meitenei melnā istabā bez logiem, kura izmisīgi cer, ka atvērsies durvis un kāds izvedīs gaismā. Apraudāties var jebkurā mirklī. Daudz lasu, jo nu skaidrs tak, ka vēzis nav tikai medicīniska cēloņlikumsakarību virkne, tam ir arī psihiskais plāns. Un ezotēriskais. Man no dabas iedots ļoti racionāls prāts komplektā ar hiperjūtīgu emocionālo pasauli, tāpēc arī baigā svaidīšanās no vienas bedres otrā. Ironiski, prasīju ģimenes ārstei preventīvi izrakstīt kādus pretsāpju medikamentus, a šī man izraksta antidepresantus 🙂 Es uz tiem vienmēr esmu skatījusies kā uz vārguļu zālēm. Neesmu vēl nopirkusi, bet moš jānoprovē. Skaidrs, ka cilvēkiem vārds 'vēzis' ir sinonīms vārdam 'nāve', lai gan mediķi jau vairākus gadus saka, ka tas nav nāves spriedums, bet hroniska slimība. Šajā ziņā kolēģes žurnālistes ir lieliski piemēri - Henrieta, Supčiks, Evija Unāma... Cīnās un izcīnās. Arta Lāce manā ieskatā vispār ir kiborgs - pēc visa leikēmijas pārciestā viņa ir ne tikai dzīva, bet pat ļoti dzīva! Un forši, ka visas publiski runā. Onkoloģijas skarto rindas nerūk, un katru dienu būs kāds, kuram noderēs zināt, ka... others have been burned by the same fire as you. Nupat lasīju, ka 2050. gadā vēzis tieši vai pastarpināti skars 9 no 10 cilvēkiem. Tātad šai lietai jāpieiet racionāli, un labāk būt hipohondriķim, nekā neiet pie ārstiem vispār. Citādi tas točna ir kaps. Es pati sev tikai pirms pāris dienām nodefinēju, kā uz šo tripu skatīšos. Kā uz eksāmenu pirms izkāpšanas galapieturā, un tādā melnā humora mērcē. Ja tic reinkarnācijai, tad cilvēka uzdevums ir aiziet no šīs pasaules maķenīt gudrākam nekā ienāci. Bikucīt uzlabot karmiskos rādītājus. Ja man izdosies aizklauvēties līdz pilsoņiem vismaz neignorēt uzaicinājumus uz skrīningiem, jau būs padarīta darba sajūta. Ja man izdosies nenomirt, citas zinās, ka, re, tas ir iespējams. Ja tomēr gals būs bēdīgs... lasām vēlreiz to rindiņu par "aizklauvēties". P.S. Gaidot RAKUSā uz magnētisko, izdomāju izšuvumu dakteru ķitelīšiem. "God is busy, may I help you?" Vai nav feini, ko? 🙂 P.S.S. Līdzjūtības manā taimlainā, lūdzu, nē. Vismaz pagaidām es savā spogulī redzu jaunu, skaistu, ziedošu sievieti. #Vēzis #Empātija #Dzīve










