Search

🤦🏻‍♂️ Ainārs Šlesers salīdzināja Latviju ar mazu, niknu kranci, kuru neviens neklausās. Tieši tādu pašu ainu gadiem ilgi zīmē kremļa propaganda. 🤷🏻‍♂️ Intervijā ziņu aģentūrai LETA Šlesers paziņoja, ka Latvijai vajadzētu pārstāt kvaukšķēt, jo, viņaprāt, starptautiskā līmenī neviens neklausās Latvijas balsī. Turklāt šī intervijas fragmentu publicēja arī partijas “Latvija pirmajā vietā” oficiālais konts, pievienojot tam attēlu ar niknu mazu sunīti. Spriežot pēc visa, tieši tā, pēc oligarha domām, Latvija izskatās starptautiskajā arēnā. ❗️ Starp citu, dīvainas sakritības dēļ tieši ar mazu kranci Latviju salīdzina arī kremļa propaganda, un tieši ar šādiem attēliem tiek ilustrētas ziņas par mūsu valsti. Saistībā ar šo oligarha izteikumu uzreiz rodas vairāki jautājumi. 1️⃣ Pirmkārt, tad tomēr Latvija ir pirmajā vietā vai arī Latvija ir sunītis, kurš neko neizšķir? Manuprāt, te tomēr vajadzētu tikt skaidrībā. Citādi sanāk kaut kādi savstarpēji izslēdzoši apgalvojumi. 2️⃣ Otrkārt, vai Šlesers atceras, kurš pirmais pirms daudziem gadiem brīdināja par to, ka krievija sāk agresīvā veidā atjaunot impēriju? Daudzi Latvijas diplomātus uztvēra kā paranoiķus un margināļus, latviešus apsūdzēja tajā, ka viņiem esot vēsturiskas pretenzijas pret krieviju, kas neļaujot veidot normālas attiecības ar maskavu. 🫣 Baltijas valstīm neviens neticēja, un daudzi partneri, ko tur slēpt, pat atklāti smīkņāja. Nu, un kuram galu galā bija taisnība? 3️⃣ Un, visbeidzot, treškārt. Kremļa propaganda tieši šo naratīvu arī centās iedzīt Baltijas valstu iedzīvotāju galvās — ka mēs neko neizšķiram, ka nevajag sevi aizstāvēt stingrā formā un ka galu galā nevajag pretoties. 🤯 Lielisko Zemessardzes saukli “Mana Latvija — mana atbildība” viņi faktiski aizstāj ar naratīvu: “Palieciet savās vietās, mēs paliksim savās, tikai uzvedieties klusi.” 🇫🇮 Somijas apņēmības piemēra vietā (pagājušā gadsimta vidū) mums piedāvā krievijas paverdzināto tautu kūtras un iniciatīvas trūkuma pilnas darbības. ❌ Nevajag skaļi aizstāvēt savas tiesības, nevajag strīdēties ar lielajām Eiropas valstīm un kaut ko tām ieteikt. 😳 Tās valstis, kuras Šlesers minēja, kremlis nekad nav okupējis, un tām nav šādas skumjas, bet vienlaikus mūsdienām ļoti vērtīgas pieredzes. ⚠️ Baltijas valstīm šāda pieredze diemžēl ir, un tāpēc mums ir tiesības tajā dalīties ar stratēģiskajiem partneriem. 🍒 Nu un ķirsītis uz tortes. Pēc Šlesera domām, sadarbības atjaunošana ar krieviju būšot iespējama pēc kara beigām. Tas nozīmē, ka Ainārs ir gatavs brīvprātīgi uzlikt Latvijai kremļa ekonomiskās važas un ilgtermiņā tajā nesaskata nekādu problēmu. 👛 Droši vien tomēr šiem kungiem pirmajā vietā nav Latvija, bet gan maks. Turklāt ne jau valsts maks, proti, valsts kase, bet gan viņu pašu maks. ❓ Bet kā jūs uzskatāt — vai Latvijai vajadzētu aizvērties un klusēt, vai arī tieši pretēji — vēl skaļāk aizstāvēt savas nacionālās intereses? #vēlēšanas #Šlesers #propaganda #kremlis #okupācija #Latvija #Šlesers #propaganda

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

❗️ Latvijas slavenība Ieva Adamss atteicās atbildēt uz jautājumu, kurš sāka karu Ukrainā. Toties ar smaidu salīdzināja krieviju un Ukrainu ar vīru un sievu, kuri šķiršanās laikā dala kopīgo mantu. 🤷🏻‍♂️ Šodien parunāsim par manu seno paziņu Ievu Adamss, kura viesojās Latvijas vatņiku galvenajā YouTube šovā un tur ieņēma ārkārtīgi liekulīgu pozīciju — proti, ka karā Ukrainā “viss nav tik viennozīmīgi”. 🚨 Ar Ievu mēs jau iepriekš esam tikušies manos rakstos par viņu. Jāsaka, kundzei šīs publikācijas pavisam nepatika — viņa pat uzrakstīja iesniegumu policijai. 🎥 Vispirms gan ieteiktu noskatīties manis samontēto trīs minūšu video ar viņas uzstāšanos, lai labāk saprastu, par ko ir runa. 🇺🇦 Vatņiki Adamss uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu: kas, tavuprāt, sāka karu Ukrainā? Tomēr spilgtā pseido­intelektuāļu pārstāve atteicās sniegt tiešu atbildi, paziņojot, ka nevēlas šo tēmu apspriest. 😵‍💫 Varbūt sabiedrības dāma jautājumu uztvēra kā provokāciju… Lai gan — kas gan tur tik sarežģīts, lai pateiktu, ka krievija ir agresors? 🎤 Pilnīgi iespējams, Adamss nevēlas zaudēt pasākumu vadītājas darbu uzņēmumos, kurus Latvijā vada krievu uzņēmēji. To zināmā mērā var saprast, lai gan pieņemt šādu nostāju ir krietni grūtāk. 🤐 Nu tad arī nerunā par karu, ja nauda tev ir svarīgāka par visu pārējo. 📻 Taču radio geiša (starp citu, lūdzu, komentāros paskaidrojiet man, kas tas īsti ir) tomēr nolēma plašāk izklāstīt savu skatījumu uz krievijas agresiju Ukrainā… 🤯 Ieva paziņoja, ka krievija un Ukraina esot kā vīrs un sieva, starp kuriem kādreiz bijusi mīlestība (kad, interesanti? Okupācijas laikā?), bet tagad, šķiroties, viņi dalot kopīgo mantu. Un, viņasprāt, nemēdzot būt tādu attiecību, kurās vainīgs ir tikai viens. 🤔 Tātad, vai es pareizi sapratu — pēc šīs dāmas ar augstu sociālo atbildību domām, krievijas izraisītajā karā zināma vaina gulstas arī uz pašu Ukrainu? Šova vadītājs viņai piebalsoja, sakot, ka konflikta būtību varot saprast tikai tad, ja atskatās daudzus gadsimtus senā pagātnē. 🙈 Acīmredzot prātā nāca polovcieši un pečeņegi. Proti, uz tik sarežģītu jautājumu vienkāršas atbildes neesot. Ieva Adamss šim viedoklim piekrita. 🤦🏻‍♂️ Viņa pat piebilda, ka konflikts esot briestis gadu desmitiem un pat gadsimtiem. Tātad, spriežot pēc viņas loģikas, krievijas karaspēka iebrukums Ukrainā bijis tikai sava veida trigeris. Tāpēc arī viņai esot grūti pateikt, kurš īsti ir vainīgs. 🤬 Adamss turklāt apgalvoja, ka Ukraina un krievija karā esot vainīgas “50 pret 50”. Ieva arī ir pārliecināta, ka Latvijai esot pārāk mazi pirksti, lai tos lielā krievija vispār pamanītu. Nu, te jau ir klasisks propagandas naratīvs. Bravo! ⚠️ Agrāk uzskatīju, ka sabiedrībā zināmiem cilvēkiem būtu jāieņem skaidra un stingra nostāja jautājumos, kas ir būtiski sabiedrībai, un ar savu piemēru jāuzņemas zināma atbildība savu sekotāju priekšā. Taču šajā gadījumā, iespējams, labāk būtu bijis vienkārši paklusēt. 🫵 Jau laikus brīdinu: šo video esmu samontējis no trim dažādiem sarunas fragmentiem starp geišu un vatņikiem. Saruna patiesībā nenotika tieši šādā secībā, taču Ievas paustā doma no tā nemainās. 📝 To pieminu tāpēc, ka šī dāmīte ir ļoti jūtīga un mēdz rakstīt sūdzības policijai — lai gan izteikumus, kas varētu kaitēt viņas reputācijai, es nemaz neizsaku. Ar to viņa lieliski tiek galā pati! 😇 Un jā — Adamss kundze šo publikāciju un komentārus zem tās noteikti izlasīs, tāpēc droši rakstiet, ko par to visu domājat. Savukārt es uzskatu, ka šādi cilvēki dažkārt ir pat bīstamāki par pašiem vatņikiem, jo ar saviem izteikumiem viņi grauj sabiedrības saliedētību un vienotību brīdī, kad mums ir jāsaskaras ar reālu apdraudējumu. ❓ Kā jūs domājat — tā ir gļēvulība, baidoties zaudēt korporatīvo pasākumu vadīšanas pasūtījumus, vai arī jau kremļa propaganda sabiedrības dāmas iesaiņojumā? #Ukraina #vatņiki #Adamss #propaganda #okupācija #Ukraina #propaganda #okupācija

Esmu ievērojis, ka lielākie “cīnītāji” pret jebkādu Rīgas modernizāciju ir tie, kas Rīgā nedzīvo, bet kādreiz iegādājušies īpašumus Pierīgā vai vēl kaut kur tālāk un tagad dzīvo tur. Viņus acīmredzami nomāc arvien pieaugošs resentiments un neatvairāma sajūta, ka ir “iegrābušies”. Tad, kad viņi iegādājās vai uzbūvēja īpašumu Pierīgā, tas skaitījās baigi prestiži un pagodinoši. Ārpus tās putekļainās, mašīnu izplūdes gāzu piesmirdinātās pilsētas svaigā gaisā, kur varu iziet basām kājām zālītē un liegi vērot saulrietu. Tas, ka viņi paši ar saviem džipiem to pilsētu piesmirdināja, tas, protams, neskaitījās. Lai taču tas plebss, kas tur tajos asfalta džungļos dzīvo, elpo. Kāda gan man gar viņiem, lošiem, daļa? Tā viņi ilgus gadus domāja. Taču laiki iet un viss pamazām mainās. Civilizētajā pasaulē jau sen pārgājusi mode uz dzīvi “piepilsētās”. Tā braukāšana katru dienu stundu uz darbu un stundu atpakaļ, sēdēšana sastrēgumos vairs neskaitās ne prestiža, ne pagodinoša. Arī milzīgais, lepnais vāģis vairs nav nekāds “augsta” statusa simbols, bet gan pierādījums, ka savā attīstībā esi iestrēdzis pagājušā gadsimtā. Pilsētu centri visā pasaulē atdzimst un iegūst modernu, cilvēkiem pievilcīgu veidolu, kur prioritāte ir gājējs, velobraucējs, sabiedriskais transports. Kur valda zaļumi, nevis daudzjoslu brauktuves. Automašīna šajā modernajā ekosistēmā ir nevēlama. Prestiži un pagodinoši ir dzīvot šajā modernajā, pievilcīgajā vidē pilsētas centrā vai tuvu tam, nevis kaut kur “ellē ratā” – Ropažos, Dreiliņos, Ulbrokā un tamlīdzīgi. Ulbrokā un visās citās mārupēs dzīvojošie padoties negrib. Tāpat kā atzīt savu zaudējumu. Viņi par katru cenu cenšas bremzēt Rīgas attīstību un cenšas to saglabāt tādu, kāda tā bija toreiz, kad viņi par savu dzīves vietu izvēlējās nomali, kas toreiz šķita sapņu kalngals. Jo Rīga pelēkāka, atpalikušākā, jo vairāk asfalta džungļos iekalta, jo viņiem labāk, jo tad dzīve “ellē ratā” vismaz vienā ziņā spēs pozitīvi konkurēt – zaļumā un tuvumā dabai. Tiklīdz arī Rīgas centrs kļūs zaļš un pievilcīgs, tā viņu piepilsētas tuvums dabai zaudēs savas konkurences priekšrocības. Tāpēc no rīta līdz vakaram jālamā tie, kas kaut ko dara, lai Rīga kļūtu skaistāka, dzīvošanai pievilcīgāka un atgūtu Baltijas metropoles statusu. P.S. Tas attiecas ne tikai uz Pierīgā dzīvojošajiem, bet arī uz tiem, kas dzīvo tālākos Rīgas guļamrajonos un uz centru raugās ar “skābo vīnogu” skatienu. #Rīga #modernizācija #attīstība

Nu skaties, Škinč: Man bijusi kolosāli krāsaina dzīve un rokenrols ar šmigu, pulveriem, vecenēm, sēnēm, krimināliem, izolatoriem, tiesām, kaudzi vākotiem auto, bentlijiem, izdemolētiem viesnīcu numuriem un pārējo. Tas mani galu galā aizvedis uz lielisku, mierīgu dzīvi pie jūras un kamīna, Slīteres rezervātā, ar bebriem, ežiem, dzērvēm un baravikām. Ar veseliem, gudriem un skaistiem bērniem, ar lielisku veselību un stabilu, biezu matu līniju, kas pat nedomā atkāpties 😁 A tu turpini ipsēt un būt lohs. #Dzīve #Rokenrols #Laime

In New York, the 25th anniversary of the September 11 attacks was commemorated, D. Trump honors the memory at the Pentagon, while former presidents and other guests gathered at the "Ground Zero" memorial, where the relatives of the victims mourned and the names of all the deceased were read. (translated)

Skaičiuotuvas sako: 0,025 €. Sąskaita sako: 250 €. Kuo tu tiki? 100 vaikų Science Center susėda prie stalų pertraukai. Ant stalų atnešama 100 sulčių, po vieną kiekvienam vaikui. Vienos sultys kainuoja 2,50 €. Vienas iš mokinių išsitraukia telefoną ir atidaro skaičiuotuvą, kad sužinotų, kiek iš viso kainuoja 100 sulčių. Tačiau vietoj × jis netyčia paspaudžia ÷. Ekrane pasirodo: 0,025 € Rezultatas jam atrodo keistas, bet skaičius yra ekrane, todėl jis daugiau netikrina. Tuo metu visos 100 sulčių jau stovi ant stalų, o vaikai pradeda jas atidarinėti. Po kelių minučių atnešama sąskaita: 250 € Mokiniai pasižiūri vieni į kitus. Kažkas iš karto pasako, kad čia turi būti klaida. Mokinys vėl išsitraukia telefoną ir patikrina, ką buvo padaręs. Vietoj × jis buvo netyčia paspaudęs ÷. Vienas vienintelis neteisingas paspaudimas pavertė 250 € į 0,025 €. O visos 100 sulčių jau buvo atidarytos. Kai skaičiuotuvas pateikia tau rezultatą, ar pakanka tik pamatyti skaičių ekrane — ar taip pat turėtum savęs paklausti, ar rezultatas turi prasmę ir kokia yra jo dydžio eilė? Funkcinis neraštingumas reiškia ne tik tai, kad žmogus nesupranta teksto. Kartais jis reiškia ir tai, kad žmogus ekrane mato absurdišką rezultatą ir nesuvokia, kad jis neturi prasmės. Kur, tavo manymu, nutrūksta grandinė: pačiame skaičiavime, rezultato supratime ar todėl, kad nėra įpročio patikrinti atsakymą? #švietimas #mokymasis #PISA #edu #MrNumberwise #Lietuvių #20260910 #0088