Search

Poki-san wished a good morning and asked if the readers had already woken up, had breakfast, and been to church. The entry stated that the little dog had repented of some sins and its heart had become as pure as a diamond egg, in which something valuable, such as a piece of cheese, could be placed. https://t.co/1cnB3uNOGx #labrīt #sirdsapziņa #brokastis (translated)

Raivis Zeltīts indicated that, with nearly complete compilation of the parliamentary election results, 1.3% of voters, or about 11,000 people, had voted for "Rising Sun for Latvia" (ASL). He acknowledged that this did not meet the party's goal, but considered the result respectable for a new party, especially given what he believed was a smaller advertising budget for the campaign and the public media's ban on participating in most of the television debates. Zeltīts claimed that the media simultaneously provided a platform for pro-Kremlin parties. Zeltīts thanked the party's voters, activists, and candidates, stating that ASL would assess the campaign, change tactics, and continue its work. He emphasized that the party's priority was to maintain its core values, describing the campaign as a political school for its members. Among the factors influencing the election results, Zeltīts mentioned calls not to vote for small parties and voters' disillusionment with politics. He attributed the low voter turnout entirely to the responsibility of "New Unity." In contrast, he viewed the public image of "United List" and Andris Kulbergs as successful, noting that the large campaign budget and 35% result had left other Latvian parties with less support. Zeltīts also claimed that since the rule of "New Unity," there had been no significant change in the political course and that a centrist-liberal, pro-immigration party was in power. #Vēlēšanas #Latvija #Politika (translated)

Braucu mašīnā, uzgriezu radio. Tur viens vīrietis saka: “Vai tiešām, liekot roku uz sirds, kāds var teikt, ka zina pilnīgi visus apstākļus, visus faktus, visu, visu, lai apgalvotu, ka Ukraina šajā karā nav vainīga?” @ Paskatos - skan @LatvijasRadio1 … NĒ, NU NOPIETNI?!? Pēc tam noskaidroju, ka tas bija Klāvs Sedlinieks. Tas ir tieši tāpat, kā teikt - kā mēs varam zināt, ka izvarošanas upuris nebija vainīgs (lūpukrāsa par spilgtu, dibentiņš pārāk apaļš…)? Paldies Dievam, sarunas dalībniece @inese_putniece neatbalstīja šos murgus. Bet diskusijas vadītāja izlikās, ka viss normāli. Mani pārņēma svelošs kauns. @twiitotajs #Ukraina #KaraRealitāte #Diskusija

Teikšu godīgi — man viss iekšā vārās no šīs netaisnības. Kamēr valsts finansē krievu teātrus Latvijā un visādas krievu un baltkrievu biedrības, rūpējoties par svešu tautu kultūru, tikmēr uz saviem latviešu bērniem tai ir vienkārši nospļauties. Kā var būt tik cietsirdīga attieksme pret bērniem, kuri jau tā ir cietuši? Šie bērni ir izņemti no ģimenēm. Viņus jau ir nodevuši... Un tad nāk valsts, kurai būtu jābūt tam drošajam balstam, bet tā nespēj pat nodrošināt bērniem aprūpi viņu dzimtajā — latviešu — valodā. Kā var būt tāda kretīniska attieksme pret savu tautu? Kā?! Valsts turpina darboties labākajās padomju laiku tradīcijās un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem ir nodrošinājusi rusifikācijas nometni latviešu bērniem. Tiešām esat tādi mīkstie, ka nevarat atrast darbiniekus, kuri runā latviski? Jeb tas ir apzināts solis? Un šis ir vēl viens kliedzošs pierādījums tam, cik dziļā degradācijas un iznīcības stadijā ir nonākusi valsts pārvalde. Nespēja vadīt un pārvaldīt procesus ir pārāk acīmredzama. Kamēr valsts dāsni šķērdējas ar budžeta līdzekļiem, no SIF finansē imigrantu "integrēšanu" uz krievu valodas bāzes un pētījumus par to, kā jūtas Wolt un Bolt kurjeri, tikmēr latviešu bērni tiek atstāti šādā situācijā. Šajā aprūpes centrā gada budžets uz vienu bērnu ir mazāks par 200 eiro!!! Nopietni??? Paskaidrojiet man, kā valsti var vadīt tādi cilvēki? Kā var būt tāda nolaidība pret savu valsti, tautu un saviem bērniem? Manā skatījumā tas ir noziegums... Piedodiet, bet visiem vecajiem padomju domāšanas un valsts izzagšanas pārvaldes modeļiem un to uzturētājiem ir jāiet vēstures mēslainē!!! Un beidziet vienreiz muldēt, ka nav naudas valstij! Jums nav sirdsapziņas! Tā vienkārši vairs nedrīkst turpināties!!! #Latvija #TautasTiesības #BērnuAizsardzība

Labvakar, te atkal es jūsu taimlainā 😊 "Trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā," rakstīju pirms piecām dienām. Kā orākulā skatījos. Tobrīd gan nebija ne jausmas, kā notikumi izvērtīsies. Visu laiku naivi gribu ticēt, ka esmu kaut kāda izredzētāka par citiem, bet aizvadītā trešdiena, ceturtdiena un vēl arī piektdiena mani nolika pie vietas. Izklāstīšu jums, norakstīšu nost un zinu, ka nekad vairs negribēšu pārlasīt. Šausmu cienītājiem zemāk arī īss izklaidējošs video, ko sūtīju draugiem. Bet tas jau no piektdienas, kad deguns no ļaunā murga bija beidzot laukā un jau kā survivor gaidīju mājāslaišanu. Par visu pēc kārtas. Otrdien tātad izpilināja pēdējo litru cisplatīna. Narkotiskais miedziņš, pamošanās, lielā apetīte un sārtie vaigi - viss kā ierasts. Nogāju uz "Lāčiem" pēc pāris gardumiņiem vakaram pie TV un devos dakterēt dvēseli - bija produktīva saruna pie psihoterapeites. Viņai tur kabinetā spogulis stāv... Fak, ģīmis viss nokrāsojies sarkans, āda gail. Tobrīd vēl nenojautu, ka organismā jau sākušies procesi, kas nakti pārvērtīs elles katlā. Pamodos drīz pēc pusnakts no tādām sāpēm, kādas nekad mūžā nebiju jutusi. Vai jums ir kādreiz sāpējuši kauli, kuros iestiprināta zobu sētiņa? Man arī nē. Tās nav zobu sāpes, tas ir kaut kas briesmīgāks vēl dziļi aiz dzerokļiem. Tad augstāk, pieres līnijā, tāda kā metāla stīpa nospriegota un spiež te ciešāk, te vājāk, te ciešāk, te atkal palaiž... Un it kā ar to būtu par maz, milzīgs sāpju zutis vicinās arī paša vēža lokalizācijā - iekšpusē ķermenim sāp visas tās vietas, kas no ārpuses atzīmētas ar flomāsteru starošanas vajadzībai. Šīs sāpes man bija liels WTF?, jo tajās vietās nekas vairs nebija sāpējis kopš brīža, kad atmetu smēķēšanu. Jā, tieši tik liels brīnums tas man likās - sāpes mitējās līdz ar pīpēšanas beigām un pazuda pavisam līdz ar ārstēšanās uzsākšanu. Es tak veselu mēnesi biju dzīvojusi bez onkoloģiskām sāpēm, bet tagad tās mani kā čūska apjož no visām pusēm. Mēģinu iemigt, brīžam sanāk, tad atkal pēc pāris stundām eksekūcija sākas no jauna, un es žēloju sevi, ka nepagulēšu, ka tūlīt jau uz stariem jāceļas... Modinātājs, pamostos. Sāpes iegurnī pazudušas, zobu kaulos arī, tikai galva briesmīgi sāp. Dodos uz tualeti darīt visu to, ko stariem vajag, ieraugu sevi spogulī un... nomiru. Vēl pirms padsmit stundām izskatījos pēc cilvēka, a tagad - ap acīm balts, galvas vietā sarkans pilnmēness, āda gluda un uzpampusi spīdīga, vārdsakot - skats kā bomzei pēc pusgada kodiena. Vēss ūdens nelīdz. Tik ļoti sevis žēl.. un man vēl cauri visai slimnīcai šādā paskatā jāiet. Es katru rītu saulaini kā Polianna sveicinu visus, kas nāk pretī, bet tagad izlemju paslēpt to neglīteni hūdijā - mērķis ir ātri uz stariem, ātri atpakaļ un nomirt te pavisam, ja iespējams. Tik rūgta šī dzīve, tik skumjš tās fināls, un nekad nebūs gaišāk - šādas domas galvā. Pentagonā mani ierauga seksīgā Viktorija, un viņa skatās tā, ka izplūstu asarās. "Dočenka..," viņa novelk, lai arī esmu gadu vecāka par Viktoriju. Apskauj. Man nekas nav jāpaskaidro, viņa vienkārši pastāv mani saspiedusi un tad nogulda uz stikla paplātes. '"Tu esi karsta. Temperatūra," saka otra kolēģe, vecākā kundzīte, un atkal noglāsta man vēderu. Abas novienojas, ka situācija nav laba, bet starosim. Ja rīt man būs vairāk par 38'C, tad gan starot nedrīkstēs. Te vietā atzīmēt, ka briesmīgas mokas pat racionālu cilvēku par muļķi var padarīt. Katrā palātā ir vismaz trīs SOS pogas, kas piegādā signālu māsu dežūristabā. No īsās instruktāžas es biju sapratusi, ka poga jāspiež galējas bezpalīdzības gadījumā, respektīvi, kad cilvēks pakritis un nevar ar sevi neko. Pat prātā neienāca, ka manas mocības arī traktējas kā emergency pogas vērts notikums. Nē, es kā tāds stoiķis ciešu un īdu, vaidu un raudu, bet pogu vispār neattiecinu uz sevi... No rīta dabūju kārtīgu sutu - vairākas galvas pār manu gultu noliekušās saka: "Bet kam tad mēs te naktīs esam? Slimnīcā nevienam un nekad nav jācieš sāpes! Saulīt, nu kāpēc nesauci?" Jātzīst, viņu izmisums bija pamatots. Mūsdienu medicīna noteikti būtu glābusi, ja vien pati būtu iedomājusies, ka jāsauc palīdzība. Esmu cilvēks bez slimnīcu pieredzes, nezināju. Tātad pēc stariem manā palātā sākas iepriekš neredzēta rosība. Temperatūra virs 38'. Paņem visas iespējamās analīzes, tostarp kovidu, gripu utt. Katrai māsiņai sava versija par to, ko tās sāpes nozīmēja. Man vislabāk patīk māsas Ilzes teiktais: "Tas jau labi! Audzējam sācies sabrukšanas process!" Te es citiem uz priekšdienām gribu pateikt - ņemt vērā drīkst tikai ārstu teikto. Māsas, lai arī strādā onkoloģijā, patiesībā neko daudz no tā visa nerubī, viņas bieži vien pauž vnk savus pieņēmumus vai šur tur izlasīto, gluži kā tu un es - jomā nekompetenti cilvēki. Jā, audzējs procesā tiešām kādā brīdī sāk brukt, bet to nepavada temperatūra. Un temperatūra nerodas no cisplatīna, kā man viena māsa gribēja ieskaidrot. Visticamāk, tovakar, ejot uz "Lāču" bodīti, es vnk saaukstējos. Imunitāte pa mēnesi tik novājināta, ka pietika ar mazu caurvēju, lai man būtu baisākā nakts mūžā. Kas interesanti - man lieto tā dēvēto "balto" ķīmiju, to, kas atstāj matus. Ja tāda ir maigā, tad nestādos priekšā, kam cauri iet dāmas, kurām skeletā lej "sarkano" ķīmiju. Ārprāts. Visu cieņu, ja to var izturēt. Es laikam izkāptu pa logu. Ceturtdiena. Sāpju vairs nav, ģīmis atkal atguvis normālas aprises, bet jūtu, ka dūša nav laba. Sagumu, vai tiešām dabūšu izbaudīt vēl arī slavenās vemšanas? Pietiek jau ar caurejām. Iepilina pretvemšanas šķidrumu un vienojamies, ka piektdien tad izpilnās vēl vienu (ar ko tas beidzās, sk. video.) Līdz vemšanām netiku, taču šķebināšana nepamet visu nedēļu. Citrontēja palīdz, ingvers palīdz. Ceturtā arī bija mana pēdējā ķīmija, tā ka vairs laikam tāda mēroga mocību nebūs. Vēl mēnesi cisplatīns uzkavēsies organismā un darīs savu darāmo pieņemamā formā. Nobeigšu uz nots, kas man liek raudāt. Viktorija, šis radioloģijas eņģelis. Ceturtdien es viņai čukstēju, ka man nolaižas rokas un fundamentāli vairs neredzu nākotni. Jā, divus trīs gadus viņas man šeit uzdāvinās, bet tālāk ko? Viktorija pieliecas man tuvu klāt, spoži zilās acis burtiski pāris cm no manām zaļajām, un viņa nopietni kā gadsimta darījumā saka: "Rīt atnes man lapiņu, uz kuras uzraksti savu lielāko vēlēšanos. Aizloki, aizlīmē, atdosi man." Un tad pati kļūst emocionāla - izrādās, pirms dažiem gadiem viņai bijusi "pilnīgi bezcerīga" situācija ar bērnu, viņa atstājusi savu zīmīti Prāgā uz Kārļa tilta, un bezcerīgais stāvoklis sācis uzlaboties, līdz bijis pavisam labi. Un piektdien pēc darba viņa atkal lidos turp. Sestdien no rīta telefonā ieraugu ziņu no viņas. Nu kā lai te neraud? Viktorijai, vnk algotai RAKUS darbiniecei, neviens neliek savā privātajā laikā turēt rūpi par pacientiem, kuru tur ir simtiem... Tieši tik kolosāli ir sirdscilvēki savā vietā 🥺 Un visām šīm, iespējams, naivajām ticības lietiņām un placebo tomēr atrodas vieta blakus protokolētai medicīnai. Nu viss, šis baigi gari sanāca. Eju gulēt, rīt man atkal 7.50 stari. Viktorija vēl nebūs atpakaļ, toties būs superīgā feinā kundzīte ar "Yes, perfecto!" Četras nedēļas slimnīcā nolauztas, vēl divas priekšā. Atļaušos vēlreiz atgādināt, ka laicīga došanās pie ārstiem jebkuru mazāko aizdomu gadījumā aiztaupīs jums to, ko piedzīvoju es. Atgādināšu arī no aizsaules, ja nu kas 😉 #ķīmija #veselība #slimnīca

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

Labdien. Neesmu nomirusi, ja nu kādam interesē 😉Tikai nerakstās. Pagājušā nedēļa emocionāli bija ļoti smaga. Fiziski tā nekas, ārstēšanās notiek, audzējs rūk, otrā ķīmija panesās salīdzinoši labi, vīkendā atkal palaida no slimnīcas laukā. Bet iekšiņā elle. Kādreiz pastāstīšu vairāk, kad psihoterapija būs devusi kādu rezultātu. Pagaidām iet kā pa celmiem, jo man ir tā stulbā jebļa ar loģisku un racionālu prātu no vienas puses, un hiperjūtīgu dvēseli no otras. Es: - Viņš lasa un laiko manus tvītus. Terapeite: - Ja tu viņam kaut ko nozīmētu, viņš ar zemenēm stāvētu pie tavas palātas. Apmēram tā arī pamazām ārstējamies ☺️ Onkoloģija ir biopsihoemocionāla saslimšana, un šeit nodaļā pilnīgi visas sievietes nonākušas pēc milzīga stresa, emocionālām traumām, briesmīgiem zaudējumiem vai pārcilvēcīgām sāpēm. Pilnīgi visas. Vēzis ir tikai sekas. Es katru reizi starošanā lūdzu Dieviņu, lai tā radiācija izdedzina laukā arī manas rūgtās mīlestības pēdējās paliekas... Šodien bija 13 starošana, vēl kāds strēķītis darba priekšā, bet daktere teica, ka dinamika jau rādās laba. Rīt pilinās trešo ķīmiju no kopskaitā četrām. Visas blaknes, kas man ir, ir tomēr panesamas. Viss ir paciešams, tikai sirdssāpes ne. Līdz citai reizei, saudzējiet viens otru😉 #onkoloģija #emocionālāveselība #stiprinātsevi

Vēl tikko, pāris dienas iepriekš, es jutos kā laimīgākais cilvēks uz pasaules. Es nekad savā mūžā neesmu piedzīvojusi tik pēkšņu sabrukšanu zem savām kājām. Tās nebija vienkārši attiecības - es nekad nebiju tik ļoti pārliecināta, ka beidzot esmu atradusi savu cilvēku. #mīlestība #laime #sirdsapziņa

Atceros laikus, kad Latvijas izlases komandas bija pārpildītas ar spēlētājiem, kas bija okupācijas gados ieceļojuši Latvijā, nebija latvieši un intervijās nespēja pat dažus vārdus pateikt latviešu valodā. Šobrīd ir citādāk. Visi latviešu puiši runā latviešu valodā, kas pārstāvēja Latvijas U-16 basketbola izlasi un izcīnīja zelta medaļas. Nesatrauc apstāklis, ka kāds no talantīgajiem jaunajiem basketbolistiem ir vien pa pusei latvietis. Ja ir latviešu asinis, jūt piederību tautai un sirds deg par Latviju, tad ir mūsējais. Apsveicu U-16 basketbola komandu ar izcīnīnīto uzvaru! 🇱🇻 #Latvija #Basketbols #Piederība

Dāmas, kungi, transpersonas, esmu atpakaļ 😉 Kādu nedēļu nocīnījos ar suicidālām domām, bet tās nu ir pāri. Antidepresanti tiešām ir štelle, kas to būtu domājis. Vispirms liels paldies tiem, kas pa šo laiku jau aizgājuši pie ārsta uztaisīt čekapu vai atsaukušies skrīninga uzaicinājumam. Vairāki cilvēki pat personīgi atskaitījās, ka tas nu paveikts. Malači, paldies. Ar manu šī brīža skatu uz dzīvi grūti pat mušu nosist - tik liela pietāte pret dzīvību! Un tavai dzīvībai ir vērtība. Ja šo lasa mamma ar bērniem, nevaru iedomāties lielāku motivāciju nekavēt ārstus, jo bērnu acīs tavai dzīvībai ir vislielākā vērtība. Labi, pie lirikas man vēl būs laika atgriezties, pastāstīšu par tehniskām lietām, sajūtiņām un perspektīvām. Dažbrīd liekas, ka tajos RAKUS gaņģos noticis kāds gļuks - nu kāda vēl 3. stadija?!? Asinsanalīzes onkoloģiju neuzrāda vispār, asinsaina kā veselam cilvēkam. Taču to vēzi var just sevī kā krustu. Pavisam burtiski - tas konstanti īd krustos, bet jūtami iesāp tikai tad, kad stresoju. Tas stāsta, ka vēzis ir lielā mērā psihosomatika, jo manējais dzemdes kaklā pats no sevis nesāp - man jāuztraucas, jāskumst vai jāraud, lai fiziski sāktos sāpes. Un pēdējās divas nedēļas sāpes jūtami zaudējušas intensitāti. To paveica medžiks - smēķēšanas atmešana 🙃 Kā pirms 4 gadiem ar lēmuma metodi atmetu alko, tā tagad ar tādu pašu paņēmienu atteicos no aikosa. Baigi palīdzēja divus gadus veiktie apzinātības treniņi. Mīļie pīpmaņi, tā vilkme ir tikai galvā, tik tiešām! Nikotīna indei mēnesī tērēju kādus 200 eiro, nu tik stulbs un bezjēdzīgs ieradums. Paldies dievam, ka šī teju 30 gadus ilgusī pīpēšana nav atstājusi sekas plaušās - tās ir tīras. Padomājies tik, cik tas kancerogēnais draņķis nodara lielu postu, ja es jau uzreiz pēc atmešanas sāku justies būtiski labāk. Skābeklītis šūnām un tamlīdzīgi 🥹 Ja vajag padomu pīpēšanas atmešanā, esmu šeit. Tātad. Lai arī asinsaina nevainojama, ir tomēr simptomi, ar kuriem jārēķinās. Piemēram, var gulēt pat padsmit stundas, bet pamostoties tāpat nav enerģijas. Diena ļoti ātri nogurdina. Btw patoloģisks nogurums bija viena no pirmajām pazīmēm ilgi pirms uzzināju diagnozi - žirgta modos 6.00 no rīta, 7.30 sporta zāle, 9.00 darbs, bet 14.00 jau nāca miegs. Ja šitā ir vēl kādai, noteikti aizej pie ārsta! Nevajag apriori pieņemt, ka tas jau noteikti tas slavenais D vit. trūkums, - var izrādīties arī bēdīgāk. Nu un katru nedēļu parādās arvien kāda jauna figņa, kas apliecina, ka neesmu tik vesela kā izskatos. Piem., aizvakar izkāpu no dušas un saļimu uz vannasistabas grīdas embrija pozā, auksti sviedri ripoja pār muguru, tik liels bija bezspēks. Taču tik un tā jebkuras fiziskas izpausmes nav ne uz pusi tik gaužas kā emocionālās sirdssāpes visa ši tripa kontekstā. Par tām varbūt publiski runāšu tikai pēc psihoterapijas, kas ies paralēli staru terapijai. Pagaidām vēl tik ļoti smeldz, ka nespēju. Par starošanu. Šodien biju uz topometriju, esmu uzmērīta ar augstajām tehnoloģijām un sazīmēta ar flomāsteru, kuros punktos mazajā iegurnī tai radiācijai jātrāpa. Un man tikusi tik forša ārstējošā radioloģe - jauna sieviete vārdā Māra. Man vispār ir sajūta, ka RAKUSā no vienām gādīgām rokām nonāku citās, līdz šim tur neesmu sastapusies ar neiejūtību vai padomju manierēm. Pat izbrīna stāsti, cik viss esot slikti mūsdienu medicīnas sistēmā... Pamanīju arī, ka ļoti daudz ir gados jaunu dakteru. Cilvēciski un forši ārsti. Lūk, mīļā Māra racionāli izstāstīja, kas gaidāms tālāk. Nav ilūziju, tas būs elles nākamais loks, un varu tikai cerēt uz savu kopumā veselīgo ķermeni, ka mēs abi izturēsim. Pēc nedēļas sāksies starošana, bet pirmās nepatikšanas būšot jūtamas vēl pēc dažām nedēļām. No visa blakņu spektra mani visvairāk biedē vajadzība čurāt un vienlaikus nespēja pačurāt; kas piedzīvojis nieru iekaisumu, apmēram zina to derdzīgo sajūtu. Nākamajā ierakstā kaut kad drīzumā gribu mazliet pievērsties nāves tematikai. Vispār nāve mani trakoti interesējusi vienmēr (jo biedējoša), bet tagad slimības dēļ tā kļūst tāda kā cienījama viešņa, pret kuru just lielu bijību. Patlaban mums vēl nav attiecību. Onkoloģija vispār ir baigā krievu rulete - nekad nevar droši zināt, kurš izvilksies, kurš ne. #Veselība #Psiholoģija #Atveseļošanās

Ja man kādreiz nāksies atgriezties darbā, tad sava skaidrā saprāta saglabāšanas nolūkos plānoju pieturēties pie dažiem svarīgiem baušļiem. 1) Pēc vislabākās sirdsapziņas darīt darbu. 2) Neizrādīt nekādu iniciatīvu. 3) Maksimāli izvairīties no komunikācijas ar kolēģiem un vadību. 4) Ja traucē pildīt 1. punktu, momentā pieslēgt juristu. Ir jāsaprot, ka darbs nav nekāda ģimene un vairumā gadījumu tam nav absolūti nekādas citas vērtības kā tikai naudas ieguves veids. #darbs #sirdsapziņa #komunikācija

Latvijas basketbola izlases spēlētājai no Smiltenes piedzimst dēls, kuram tētis ir amerikānis. Džeks pēc klasiska latvieša neizskatās, bet no sirds pārstāv Latviju. Daļa LV sabiedrības: "da na*uj mums šitāc vaidzīks, da mēs tāpat labi". Es šito nudien nespēju sagremot.🤷‍♂️ #basketbols #Latvija #ģimene

Lietuvas kardiologs Toms Lapinsks uzsver, ka trešdaļai cilvēku trombi var veidoties bez acīmredzama iemesla, un ir svarīgi nepalaist garām simptomus, kas norāda uz trombozes risku, kas var izraisīt dzīvībai bīstamas komplikācijas, piemēram, sirdslēkmes un insultus. #tromboze #sirdslimības #veselība

SVEICIENS MANAI VARONEI DZIMŠANAS DIENĀ! ❤️🌺 ✨ Lidijas kundze ir mana personīgā varone un vislielākais piemērs tam, ko nozīmē patiesa drosme un mīlestība pret savu tēvzemi. Vēlu viņai stipru veselību, sirdsmieru un tikpat gaišu un dzīvespriecīgu garu arī turpmāk! Daudz laimes 101. dzimšanas dienā!🌺 ✨ #DzimšanasDiena #Varone #Mīlestība

Diena Nr. 41 premjera krēslā – Latvijas robežas ar 🇷🇺un 🇧🇾 apsekošana Kopā ar iekšlietu ministru @janisdombrava un aizsardzības ministru R.Melni devāmies divu dienu izbraukumā, lai apsekotu Latvijas austrumu robežu un klātienē pārliecinātos par tās gatavību iespējamām agresora provokācijām, kā arī par spēju apturēt 🇷🇺 organizēto pseidomigrantu plūsmu pie 🇧🇾 robežas. Piektdien ar NBS Gaisa spēku un 🇺🇸piegādāto militāro helikopteru Black Hawk izlidojām uz Latvijas ārējo robežu ar 🇷🇺. Visa lidojuma laikā klausījos pilotu saziņā ar dispečercentru un secināju, ka aviācijas sakariem ir daudz kopīga ar ģimenes ārsta ar roku rakstītu nosūtījumu — no abiem sākumā neko nevar saprast. Acīmredzot nepieciešama īpaša apmācība. 😄 Lidojām uz Balviem, tālāk uz Viļaku un robežšķērsošanas vietu “Vientuļi”, pēc tam gar Latvijas–🇷🇺robežu Kārsavas virzienā. ZS “Amatnieki–Riekstiņi” Nolaidāmies zemnieku saimniecībā ZS “Amatnieki–Riekstiņi”, kuras apsaimniekotās zemes platība sasniedz 5500 hektāru. Liela daļa zemju robežojas tieši ar 🇷🇺, un gar tām jau izbūvēts robežas žogs. Patiesi iedvesmojoša bija saimnieku attieksme — viņi negrasās pamest savu zemi pat 🇷🇺 agresijas gadījumā. Viņi ir gatavi aizstāvēt Latviju, savu dzimteni un katru savas zemes metru. Tieši tādiem saimniekiem mums jābūt savā valstī. Lepojos no sirds! Tēvs un dēls saimnieko kopā — viens ar milzīgu praktisko pieredzi, otrs kā moderns agronoms. Saimniecība sākta ar vienu kolhoza traktoru, kas šodien saglabāts kā piemineklis. Tam pretī tagad stāv vieni no modernākajiem un miljoniem vērtajiem John Deere kombainiem pasaulē. Īpaši jāizceļ tas, ka graudu pieņemšanas vietā darbojas moderna laboratorija, kas nekavējoties nosaka graudu kvalitāti. Tas ļauj produkciju šķirot, prognozēt cenu un efektīvi plānot realizāciju. Saimniecībā ir aptuveni 100 tehnikas vienību un 50 darbinieku, kuri tiek nodarbināti, labi atalgoti un arī ēdināti uz vietas. Kaut Latvijā būtu vairāk šādu uzņēmīgu, drosmīgu un tālredzīgu zemnieku! Robežas militārā stiprināšana Apsekojām robežas posmus, kuros kritiskajās vietās jau sākta aizsardzības joslas izbūve — tiek rakti prettanku grāvji un izvietoti tā dēvētie “pūķa zobi”. Pirmās kārtas darbus kritiskajos punktos paredzēts pabeigt līdz novembrim, otro kārtu — līdz pavasarim, bet visas atlikušās robežas nostiprināšanu — līdz nākamā gada beigām. Paldies Aizsardzības ministrijai R.Melnis, Iekšlietu ministrijai @janisdombrava un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem par kopīgo darbu! Vienlaikus identificējām vairākus juridiskus un sadarbības šķēršļus, kurus nekavējoties risināsim: ➖️ pārāk lēna atmežošana @valstsmezi LVM pārvaldītajās teritorijās; ➖️nav skaidra regulējuma privātpersonu un uzņēmēju brīvprātīgai iesaistei; ➖️nepieciešams sadarbības modelis ar privāto sektoru, izmantojot uzņēmēju tehniku un darbaspēku; ➖️ militārās apmācības iespējams apvienot ar meliorācijas grāvju tīrīšanu un teritoriju sakārtošanu. FOX militārā tehnika un Grebņevas robežpunkts Gar robežas žogu uz Grebņevas robežpunktu devāmies Latvijā ražotajās augstas caurgājamības militārajās automašīnās FOX. Pie stūres bija pats tehnikas radītājs Ali Jansons. Tā bija lieliska iespēja salīdzināt vecā un jaunā tipa robežas žogus, kā arī pārliecināties, cik spējīga FOX tehnika ir Latvijas sarežģītajos apstākļos. ➖️ apsekojām robežas žoga izbūvi; ➖️ iepazināmies ar sensoru, kameru un citas infrastruktūras risinājumiem; ➖️ izvērtējām plānotos nākamos robežas aprīkošanas posmus. Grebņevas robežpunktā iepazināmies ar aktuālo situāciju uz robežas ar 🇷🇺: ➖️ noskaidrojām ikdienas transporta un cilvēku plūsmas statistiku; ➖️ pārrunājām robežpunkta gatavības plānus iespējamiem draudiem un provokācijām; ➖️ izvērtējām robežsargu rīcības scenārijus krīzes situācijās. Armijas resursu parks Devāmies arī uz armijas resursu parku, lai saprastu robežas militārās stiprināšanas plānus un reālās iespējas. Vērtējām: ➖️ prettanku grāvju rakšanu; ➖️ dzeloņstiepļu un “pūķa zobu” izvietošanu; ➖️tehniskos risinājumus, kameras un sensorus; ➖️darbu izpildes termiņus un pieejamos resursus; ➖️nepieciešamos likumu un Ministru kabineta noteikumu grozījumus. Gaisa telpas aizsardzība un pretdronu spējas Turpinājām robežas apsekošanu no gaisa un nolaidāmies militārajā radiolokācijas centrā, kas aprīkots arī ar pretdronu risinājumiem. Noklausījāmies ziņojumu par Latvijas gaisa telpas uzraudzības un aizsardzības gatavību. Būtisku uzlabojumu militārās reaģēšanas laikā devis Latgales 27. jūnija Ministru kabineta izbraukuma sēdē pieņemtais regulējums par zaudējumu atlīdzināšanu dronu vai citu incidentu gadījumā. Tas būtiski paātrina spēju pieņemt lēmumu un neitralizēt nevēlamus gaisa objektus. Latvijā ražotie pretdronu risinājumi ir ļoti spējīgi un jau tiek praktiski izmantoti. Vienlaikus jāuzlabo dronu operatoru apmācību sistēma. Karavīriem jādod iespēja trenēties reālos apstākļos un arī kļūdīties, tostarp sabojāt tehniku mācību procesā, neprasot par to nesamērīgu atbildību, kā tas bijis līdz šim. No turienes devāmies uz Lielvārdi. Tikšanās ar Latgales NVO Rēzeknē tikāmies ar Latgales nevalstisko organizāciju pārstāvēm cenrrā Gors. Viņas ļoti skaidri izstāstīja reģionālās īpatnības un to, cik būtiski NVO darbības apstākļi Latgalē atšķiras no situācijas Rīgā. Latgalē darbojas tikai aptuveni 2000 NVO jeb 7% no kopējā Latvijas NVO skaita. Sarunā īpaši tika uzsvērta LEADER programmas nozīme reģionos. Tam pilnībā piekrītu. Vienlaikus saņēmu informāciju, ka Zemkopības un Finanšu ministriju plānoto pārmaiņu dēļ šīs programmas nākotne varētu tikt apdraudēta. Par to runāšu @Brivibas36 Ministru kabinetā. Jāņem vērā, ka daudzām Latgales biedrībām bez valsts finansējuma pastāvēt praktiski nav iespējams. Ziedojumu un sponsoru atbalsts reģiona zemākās maksātspējas dēļ ir kritiski nepietiekams. Nav taisnīgi pēc identiskiem kritērijiem vērtēt reģionu NVO un lielo pilsētu organizācijas. Projektu konkursos nepieciešams reģionālais kritērijs, kā arī lielāks punktu skaits organizācijām, kas darbojas pierobežā. Skaties turpinājumu @Apvienotais_ #Latvija #aizsardzība #robeža