Search

The articles show that the war in Ukraine not only destroys Ukrainian lives and centuries-old homes and traditions but also robs memories, as the lives of forced refugees indicate a loss of family history and identity, which artists are trying to restore through the reconstruction of lost photographs. (translated)

Zinu, zinu, ka jūs gribētu biežākus ierakstus un droši vien daudz īsu tvītu būtu feināk nekā viens garš. Taču radošums nav savos augstumos. Pieredzu tik daudz pat kinematogrāfisku momentu, bet, kad jātiek līdz burtiem, besis uzvar. Taču momenti krājas atmiņā. Pēdējais feinais bija pirmdien sešos no rīta, kad ar taksi tesos no Āgenskalna stāties atpakaļ slimnīcā. Šoferis izrādījās melomāns. Redzot, ka stūrējam uz Onkoloģijas centru, viņš lika man aprakstīt tikai žanru, ko vēlētos dzirdēt, un teica: "Ļauj man trāpīt, tu redzēsi, es trāpīšu!" Un tak arī trāpa taisni sirdī. Viņš skaļi iegriež Stingu ar "Every breath you take", aust saule, mēs braucam pār Vantinieku, ja būtu silts, varētu visus logus atraut vaļā... Es, protams, atkal sāku bimbāt, bet tās tādas tīras šķīstīšanās asaras, ko skaista mūzika izdara. Trāpa arī nākamais viņa gabals - 80.o gadu balāde, kur čalis dzied "I wanna know what love is, I know you can show me". Jap, šis šedevrs iekaisa sāli brūcē, jo es (kā jau laikam visas sievietes) visvairāk par visu dzīvē esmu alkusi piedzīvot īstu mīlestību. Diemžēl sanākušas tikai kaut kādas parodijas, kvazimīlestības. Ar dziesmām taksists trāpīja vēl trīs reizes, bet pie Šmerļa mežiem teicu, ka vairs negribu šito viņa maģiju. Emocionālajā planējumā tobrīd iejaucās nožēlojami prozaiskas lietas - terapijas blaknes. Kāda tur vairs jušanu katarse, kad jādomā, pēc cik minūtēm tiksi uz poda un kuru slimnīcas ieeju izmantot labākai loģistikai. Kad dod ķīmiju (man - otrdienās), nākamās divas dienas pilina arī kokteili, kura sastāvā ir daudz visādu medicīnisku terminu un C vitamīna turbodeva. Kokteilis ir pret vemšanu. Man šī manta tiešām strādā - dažreiz tikai mazliet pašķebina, bet līdz vemšanai nav aizgājis, paldies visžēlīgajam, jo cilvēki te visnotaļ nopietni mokās ar sliktu dūšu. Divas pirmās ķīmijas panesu dziedādama, bet trešā ieblieza tuč nopietnāk - trešdiena, ceturtdiena faktiski ir norakstāma bezspēka dēļ. Viena no tām dienām bija tā vasarīgi siltā, un mani pārņēma briesmīga skaudība uz veseliem cilvēkiem, kuri tur ārā bauda dzīvi, kamēr es vaidu zem segas. Aizvēru logu, lai nedzirdētu Biķernieku trasi, aizrāvu žalūzijas, lai neredzētu sauli, un tā tā diena arī pagāja. Fiziski neko smagāku par grāmatu rokā nav iespējams noturēt, tajās nespēka dienās lasītvēlme ir lielāka nekā varēšana palasīt. Kompi neatvēru vairākas dienas, man tagad ir ziņu detokss. Tā atklāju, ka ir iespējams vispār neko nedarīt un tikai skumt, griestos skatoties. Un ar visu šo milzu besi neviens nav atcēlis caureju, kas vēl atņem spēkus. Te delikātās detaļās neiegrimšu, bet jūs tiešām negribētu to piedzīvot 🫣 Elle un Indija, kā saka. Tās ir akūtās staru-ķīmijterapijas blaknes un beigšoties līdz ar ārstēšanas beigām. Tualetei jāpakārto arī piektdiena un vīkends. Brīvdienās devos pie mātes uz Jelgavu, un te precīzi jāizrēķina, pēc cik ilga laika kurš benzīntanks būs pa ceļam. Ar medikamentiem procesus var koriģēt, bet kopumā tas viss nav pakārtots cilvēka gribai. Vēl viena blakne - dārzā lasīju vīnogas, darbiņš viegls, piepūles tur faktiski nav - tikai tik, cik ar šķērēm aizsniegties līdz ķekariem. Bet pēc tam sajūta tāda, it kā vagoni būtu krauti. Toties apetīte ir nevainojama, es pat sauktu sevi par rijīgu - visu laiku varu ēst. Mājas ēdiens (brīvdienās lieku iekšā visu bez sirdsapziņas pārmetumiem) vēderā turas apmēram stundu, slimnīcas paika iztek pēc 20 min. Daudz ēdu tāpēc, ka ļoti bail izkristies līdz spoka svaram. Daru visu, lai uzturvielas uzūktos. Te nodaļā ir viena bēdumāsa, mana vienaudze, kura sver 45kg un viņa vispār vairs neizskatās vitāla. Es pagaidām turos 62 kilogramos (augums 1,68m), pa slimīcas laiku zaudēti apmēram divi kīlo, kas nav daudz. Jūtu arī, ka musukļu masa sāk rukt. Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties džimā. Nu un ir vēl arī amizantas blaknes - uz vienas kājas ilgāk nostāvēt praktiski nav iespējams. Smagākā versijā tas traktējas kā koordinācijas traucējums, bet tik traki man nav. Vēl ir arī īslaicīgi dzirdes un redzes gļuki. Brīžam ausīs iedūc tāds kā propellers, tikai ļoti soprānā. Redzes gļuks ir smieklīgs - TV titros, kur lasāmi uzvārdi ar garumzīmēm, tās garumzīmes pārvēršas umlautā, piemēram, Juris Pūce man kļūst par Püce. Kaut kādi punktiņi ņirb arī slimnīcas žalūzijā. To tur nav, bet es redzu viņu deju. Ar cisplatīnu ir tā - pirmajās 48 stundās 80% šīs vielas izčurājas, atlikušie 20% sāk cīņu ar vēža šūnām, turklāt tam ir uzkrājošs efekts kaulu smadzenēs. Tāpēc trešā ķīmija ieblieza jūtamāk par pirmajām divām, un ceturto man tūlīt dos, attiecīgi es jau gatavojos lielākai žopai nekā pagājušajā nedēļā. Cisplatīns ietekmē trombocītu un leikocītu rādītājus, taču pat ar visu to manas asinsanalīzes atkal ir labas. Svētdienās un pirmdienās vispār ir gluži vesela cilvēka sajūta, bet tagad jau sāku gatavoties nepatīkamiem mirkļiem, ko dos ceturtā, pēdejā, cisplatīna deva. Ja manis rīt, parīt tviterī nav, sazināsimies pa astrāli 😉Tiktāl par ķīmiju. Pentagonā viss iet ideāli. Tagad mani staro, citēju, "pēc jaunā datora". Tas nozīmē pēc svaigās topometrijas. Mani uzmērīja pa jaunam pēc 15. starošanas reizes. Dzemde sarukusi, audzējs ietekmēts, limfmezgli samazinās, tāpēc datoru pārregulē. Es te jau pāris gadus nevarēju saņemties intīmās zonas lāzerepilācijai, bet tagad sanāk, ka valsts man to uzsaukusi 😄 Korektajam matiņu taisnstūrītim vairs nav augšas. Lūk, ir arī labums no visām šīm šausmām, kam jāiet cauri. Šorīt sasmējos - kad ieguļas pentagonā, ar kreiso aci mazliet var redzēt monitoru, kurā ir pacienta dati, visādi cipariņi utt. Šodien tur pirmo reizi parādījās arī mans noģīmis. Skatos - hei, tā tak es! Smuka sieviete, tikai skatiens kā pie sienas uz nošaušanu. Bet neatceros, ka būtu fotografēta... Prasu seksīgajai radioloģei: "Tas ir mākslīgais intelekts?" "Nē, bet visi šajās bildēs izskatās šokēti. Fotografēja pirmajā topometrijā, bet cilvēki parasti ir šokā un neatceras," viņa viesa skaidrību. Tinot filmu atpakaļ - tik tiešām 12. augustā laikam bija tāds brīdis, kad mani pielika pie sienas. Šis viens portrets lieliski ilustrē, kā izskatās cilvēks, izspraucoties pa zaļā koridora viņējo galu, kad viss jau ir skaidrs. Kā uz nošaušanu. Uz šīs priecīgās nots arī šodien beigšu. Jap, atceros, ka solījos pastāstīt par romantiku slimnīcā, bet to tad, kad atkal izniršu no tumsas. Nevaru solīt konkrētu dienu, bet ceru, ka ilgi gaidīt nelikšu. Jūs tur turieties! Un atcerieties, ka no visa šī augstākminētā var izvairīties, ja laicīgi iet pie ārstiem 🤗 P.S. Fun fact - latviskajā tviterī grūti atrast citu ierakstus par vēzi kā slimību. Pateicoties Lato, vēzi parasto aprijis "Vienotības" vēzis" 😉 # vēzis # dzīve # mūzika

Man patīk tas, ka sejagrāmata izmet atmiņas. Vakar sejagrāmata man atgādināja par šiem diviem puišiem. Negribējās vakar likt, jo visi dikti ņēmās par vētru un to, ka nav elektrības un vēl daudzu ikdienā pašsaprotamu lietu. Nu jau ir pagājuši četri gadi no šīs iepazīšanās, un ar abiem puišiem viss ir vislabākajā kārtībā. Abi nu jau mācās augstskolā un strādā. Kad iepazināmies, viņi dzīvoja Lucavsalā teltī. Lai nebūtu auksti, telts bija nosiltināta. Telts bija tā nomaskēta, ka nebija pamanāma. Toreiz, aizbraucot pēc man atsūtītās lokācijas, pats pat nespēju to ieraudzīt. Ēst puiši gatavoja uz mazas gāzes plītiņas. Gaismu nodrošināja akumulatori, kurus viena veikala darbinieki viņiem uzlādēja. Drēbes mazgāja pie draugiem. Katru dienu apmeklēja skolu. Nezinu, kāpēc, bet man gribējās padalīties ar šo sejagrāmatas atmiņu. Liels paldies visiem, kuri ir ar mums! 💚✌🏼 #Atmiņas #Iepazīšanās #Dzīve

Liepājā, piektdien atklātajā Holokausta memoriālā, kas veltīts 1941.–1942. gadā nogalinātajiem ebrejiem, īpaši uzsvērta Liepājas ebreju kopienas traģēdija, kurā līdz 1941. gada jūlija beigām tika noslepkavoti aptuveni 2000 cilvēku, kā arī atmiņas par drosmīgajiem liepājniekiem, kuri palīdzēja glābt dzīvības, un pierādījumi par šiem notikumiem, kuru dokumentēšanā būtiska loma ir unikālam vēsturiskam video. #HolokaustaMemoriāls #Liepāja #PiemiņasVieta

Polijas aizsardzības ministrs paziņoja, ka valsts varētu nepieļaut Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā, ja Kijiva turpinās godināt Ukraiņu Nacionālistu organizāciju un Ukrainas Sacelšanās armiju, tostarp Stepanu Banderu, norādot uz nepieciešamību ievērot vēsturiskās atmiņas jautājumus. #Ukraina #Polija #EiropasSavienība

Es esmu tik vecs, ka atceros tos laikus, kad @IngaSpringe parūkā izlikās par Malvīni un zvanīja kaut kādiem tur dziedniekiem. Bet, jāsaka, tas gan vēl bija tajos laikos, kad tā vārda brīvība vēl bija atļauta Latvijā. Krimināllikumā gan vēl aizvien neviens pants to neaizliedz, bet nu ... "Aizliegtais paņēimiens" arī būs tagad jāklapēc ciet. Žēl. Bija labi laiki kādreiz. #Brīvība #Atmiņas #Latvija

Māris Rīmenis savā retrospektīvā par Pasaules kausa finālturnīriem apraksta savas atmiņas kopš 1974. gada, kad pirmo reizi skatījies futbolu krāsu televizorā, izceltot mērojamos mirkļus, komandas, spēlētājus un emocionālos zaudējumus, kas viņam palikuši atmiņā. #Futbols #PasaulesKaus #Atmiņas

Desmit gadus pēc Brexit referenduma notikumiem liecinieku atmiņas atklāj sabiedrības šoku un vilšanās sajūtas, kā arī sarežģītus sarunāšanas procesus par Lielbritānijas nākotni ārpus Eiropas Savienības, kas joprojām ietekmē politiku un sabiedrību. #Brexit #Lielbritānija #EiropasSavienība

Pēc gūstamā skandāla ar reklāmu, kas atsauca atmiņā traģiskus vēstures notikumus, Starbucks Korea slēgs visus savus veikalus Dienvidkorejā, lai darbinieki varētu apmeklēt mācības par sociālo jūtīgumu, kas uzņēmumam izmaksās aptuveni 1,4 miljonus ASV dolāru. #Dienvidkoreja #Starbucks #Koreja

Pētnieki Sidnejas Tehnoloģiju universitātē ir atklājuši, ka cukura negatīvā ietekme uz atmiņu saglabājas pat pēc ēšanas paradumu maiņas, jo smadzeņu daļa, kas atbildīga par mācīšanos un atmiņu, tiek bojāta, un pilnīga atveseļošanās nav iespējama, pat ja tiek pārtraukta cukura lietošana. #veselība #cukurs #atmiņa

Šodien kaut kā spēcīgāk kā citus gadus kamols sprūda kaklā pieminot 14.jūnija izsūtīto 🇱🇻 inteliģenci, gudrākos, līderus, darītājus, drosmīgos, patriotiskākos, cīnītājus. Krievu komunisti gribēja iznīdēt mūs, bet nesanāca un nesanāks, jo mēs esam ar pamatīgām saknēm, ar atmiņām par vēsturi = mēs esam sīksti un nelokāmi! #Latvija #Atmiņa #Cīņa

Jurģis Krūmiņš savā rakstā Mazā bilžu rāmītī izklāsta savas atmiņas par pasaules futbola kausiem, pētot, kā šie lieli turnīri kalpo par laika rādītājiem mūsu dzīvēs, un norāda uz pretrunām, ko rada futbola organizāciju lēmumi un to ietekme uz pašu spēli. #futbols #PasaulesKauss #FIFA

Rakstā aprakstīts, kā Dagnija Innuse un citas sievietes dalās ar sāpīgām atmiņām par seksuālu izmantošanu, ko viņas piedzīvojušas bērnībā no luterāņu garīdznieka Rolanda Eimaņa, kurš savas darbības slēpis zem dziedināšanas jēdziena un dažādām pievilcīgām aktivitātēm, kā tējas dzeršana un dejošana. #SeksuālaIzmantošana #SeksuālaVardarbība #Pedofilija